Mikroblogošanas vietnē Twitter ar šo informāciju dalījās tiesību zinātniece Kristīne Jarinovska, raksturojot notiekošo ar vārdu "derusifikācija". Ielu pārdēvēšana spožu latviešu kultūras personību vārdos viennozīmīgi ir vērtējama atzinīgi. Lai gan Rīga ir bijusi, ir un būs multinacionāla metropole, kuras attīstībai ne mazums pozitīva devuši dažādu tautību cilvēki, Rīgas pilsētvidei nekādā ziņā nav jābūt krieviskai. Turklāt kopš 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, esam redzējuši ne tikai ļoti nepievilcīgas galēji krievisko politiķu un citu "krievu pasaules" fanu izpausmes, bet arī visai šķebinošu iztapību šiem "krievu pasaules" faniem no it kā nacionāli neitrālu politisko spēku puses. Nožēlojamā izvairīšanās no frāzes "Krievijas iebrukums Ukrainā", tās vietā runājot tikai par Putina režīmu, ir bijusi vērojama pat medijos.
Uz šāda fona soļi derusifikācijas (kā formulējusi Jarinovska) virzienā ir akūti nepieciešami, un, ja kādam ir problēmas ar izpratni par to, ko Latvijai nodarījusi rusifikācija apvienojumā ar galēji kreisu ideoloģiju, lai dodas apskatīt Okupācijas muzeja jauno ekspozīciju. Tomēr uz ielu pārdēvēšanu derētu raudzīties plašāk. Andrejs Saharovs, kura vārdā nosaukto ielu tagad aicina pārdēvēt, ir cilvēks, kuram par godu nosaukta arī balva, ko Eiropas Parlaments (EP) ik gadu piešķir par domas brīvību. Saharova balvu EP ir piešķīris Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai, Venecuēlas demokrātiskajai opozīcijai, ukraiņu kinorežisoram Oļegam Sencovam, Krievijas politiskajam opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, Ķīnas uiguru tiesību aizstāvim Ilhamam Tohti un vēl daudziem citiem cilvēktiesību aizstāvjiem no dažādām valstīm.
Nenoliedzami krievu zinātnieka Saharova dzīves gājums ir pretrunīgs, taču XX gadsimta Austrumeiropā tāds tas ir bijis daudziem, un minētā balva viņa vārdā nosaukta ne jau viņa tautības dēļ, bet tāpēc, ka Saharovs ir bijis disidents, cilvēktiesību aktīvists, kā arī 1975. gada Nobela miera prēmijas laureāts. Protams, Rīga neko daudz nezaudēs, ja tajā vairs nebūs Saharova ielas. Taču ikvienam, kurš visai pamatoti cīnās par pilsētvides latviskošanu, derētu nerīkoties pēc visu virzienu radikāļu iecienītās metodes – aiziešanas galējībās.