Taču te jāņem vērā trīs faktori. Pirmkārt, mēs dzīvojam laikā, kad prestižs ir iegūstams ar rīcību, nevis tiek garantēts, nonākot kādā konkrētā amatā. Racionālā domāšana, kas dominē mūsdienu Eiropā, nosaka to, kā tiek vērtēts un analizēts, tieši ko ir paveicis un ko nav izdarījis konkrētais pedagogs, zinātnieks, režisors, uzņēmējs, žurnālists, politiķis vai kādas citas jomas pārstāvis.
Otrkārt, Latvijas sabiedrībai, kā jau postsovjetiskai videi, ir sarežģīta pagātne, un daudzi iedzīvotāji vēl atceras to, ka dažs labs no tiem cilvēkiem, kas šodien pretendē uz augstu prestižu, nevar lepoties ar cienījamu rīcību pagātnē. Turklāt laukos tas ir jūtams vēl spēcīgāk nekā Rīgā, jo tur cits par citu zina tik daudz, ka «skeletus skapī» noslēpt nav iespējams.
Un, treškārt, profesijas prestižs ir atkarīgs no cilvēkiem, kas šo profesiju izvēlējušies. Protams, viens izcils skolotājs, ārsts, ierēdnis, jurists, baņķieris vai politiķis nevar uzspodrināt savas jomas prestižu, taču būtiski ir, kāds ir konkrētās jomas pārstāvju vairākums.
Jāņem arī vērā tas, ka apjomīgas algas ne vienmēr garantē augstu prestižu. Latvijā augsta atalgojuma saņēmēju vidū ir, piemēram, finanšu sektora pārstāvji, taču banku reputācija ir cietusi gan ekonomiskās krīzes gados, gan naudas atmazgāšanas skandālu ietekmē, un arī nebanku aizdevējiem vēl ir daudz, ko darīt savas reputācijas spodrināšanā.
Uzlabot kādas profesijas prestižu nav īsā laikā paveicams darbs. Turklāt vispārzināma patiesība ir tā, ka labu reputāciju gan ikviens cilvēks, gan valsts iestāde, uzņēmums un politiskā partija var sabojāt viegli un ātri, bet atjaunot – tikai ar grūtībām un ilgā laikā.
Kas attiecas tieši uz pedagogu profesijas prestižu, iespējams, tā paaugstināšanai vienkārši nepieciešamas prasmīgas sabiedriskās attiecības. Pagaidām visbiežāk pedagogu balsis skan, sūdzoties par to, ka viss ir slikti, – sākot no tā, ka algas zemas, un beidzot ar to, ka grūti saprasties ar skolēnu vecākiem. Aiz mūžīgā "viss ir slikti" pazūd stāsti par labo – par skolēnu sasniegumiem starptautiskajās olimpiādēs, par bērniem, kuri lepojas ar savu skolu, un par pedagogiem, kuri priecājas par savu darbu. Taču varētu nepazust.
Pravietisnejaukais