Saharova balvai ir dziļi simboliska nozīme ne tikai tās saņēmējiem, bet arī daudzu valstu iedzīvotājiem. Arī mums te, Latvijā. Šajā gadījumā nozīmīgi ir gan tas, ka Oļega Sencova liktenis ir norāde uz Krievijas agresīvo politiku, gan tas, ka Saharova balva pēc būtības ir atgādinājums par to, cik bezgala vajadzīga ir brīvība un demokrātija. Atcerēties to mums Latvijā ir svarīgi ne tikai kaimiņzemes Krievijas kontekstā, bet arī domājot par to, kas notiek te, mūsu pašu valstī.
Tā kā jaunievēlētās Saeimas sastāvs ir politiski fragmentēts, jau izskanējušas vaimanas par to, cik sarežģīta situācija izveidojusies.
Taču daudzu un dažādu politisko spēku iekļūšana parlamentā ir normāla situācija demokrātiskā daudzpartiju valstī.
Tas, ka politiķu vidū ir cilvēki, kuri, neraugoties uz savu cienījamo izglītību, plašajiem profesionālajiem sasniegumiem un augsto intelektuālo kapacitāti, diskusijas ar politiskajiem konkurentiem risina ķēķa kašķēšanās līmenī, protams, ir skumji. Un skumji ir arī tas, ka politiķu atšķirīgā izpratne par prioritātēm izglītībā, ekonomikā, reģionu attīstībā un citās jomās, kā arī atšķirīgās, piemēram, liberālās un konservatīvās, vērtības kļūst par iemeslu savstarpēju personisko apvainojumu lavīnai. Tomēr tas vien, ka pastāv nepilnības politiskās vides kultūrā, nav iemesls, lai vispār vērstos pret diskusijām, viedokļu daudzveidību un galu galā – pret dažādu, arī ļoti atšķirīgu politisko spēku līdzāspastāvēšanu.
Jaunievēlētās Saeimas sadrumstalotību var uztvert ne tikai kā iemeslu žēlabām, bet arī kā apliecinājumu tam, ka demokrātiska daudzpartiju sistēma mūsu valstī ir nostiprinājusies. Var jau būt, ka ne vienam vien šķiet: "Nu kā gan draugi, tuvinieki, paziņas un vispār citi Latvijas pilsoņi varēja vēlēšanās izdarīt tik neapdomīgu izvēli, kā gan varēja tik dīvaini nobalsot?" Bet jāsaprot, ka uzskati ir un būs dažādi. Būtiskākais ir apzināties, ka demokrātija ir svarīga un saudzējama vērtība.