Patlaban aktualitāte ir dabasgāzes tirgus liberalizācija. Kad tirgus būtu jāatver – 2017. gadā, ātrāk vai vēlāk?
Dabasgāzes tirgus liberalizācija ir process, kuram ir skaidrs mērķis, - panākt, lai Latvijā darbotos reāls tirgus, kas nozīmē, ka ir vismaz divi piegādātāji un vismaz divi piegādes avoti, kuri spējīgi konkurēt par godīgu cenu līmeni patērētājam. Mēs redzam, ka elektroenerģijas tirgus liberalizācija prasījusi vairākus gadus un joprojām nav īstenojusies pilnā apjomā. Gāzes tirgus liberalizācijā var atšķirties soļu secība, bet pamata elementi ir tie paši.
Lai gāzes tirgus liberalizācija reāli notiktu, Baltijā jāuzbūvē pietiekami nopietna piegādes infrastruktūra, kas nodrošinātu pašreizējam monopolam alternatīvas piegādes. Tās pamatā var būt cauruļvadu sistēma, kas savienotu Latviju un Poliju, vai sašķidrinātās gāzes terminālis kādā no Baltijas valstīm. Patiesībā abi varianti ir Latvijai nepieciešami. Paralēli tam jāvienojas ar patlaban vienīgo gāzes piegādātāju, lai pārejas periodā Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejamas normālas gāzes cenas, novēršot konfliktu, kas ir ļoti iespējams brīdī, kad monopolists pie apvāršņa ierauga konkurentu.
Iedzīvotāji baidās no gāzes cenu kāpuma. Liberalizācija izraisīs to, ka par gāzi gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi maksās vairāk, nekā šobrīd, vai tomēr mazāk?
Teikšu ar diezgan lielu pārliecību, ka, liberalizējot gāzes tirgu, patērētājam maksājamā cena, visticamāk, varētu samazināties. Katrā ziņā, cena būs konkurētspējīga pret to cenu, ko šobrīd piedāvā Gazprom par cauruļvadu gāzi uz ilgtermiņa piegādes līgumu pamata. Ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs Krievijas dabasgāzes cena lietotājiem ir samērā augsta. Jāņem vērā, ka Gazprom nodrošina gāzes piegādi ne tikai Latvijai, bet vēl daudzām valstīm, un cena ir augstāka, nekā tā dēvētās spota cenas gāzes biržās. Tāpēc šobrīd ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis, kas paļaujas uz cauruļvadu gāzi no Krievijas, maksā vairāk, nekā citviet pieejamās sašķidrinātās gāzes vai slānekļa gāzes cenas. Situācija mainīsies tad, kad visām Eiropas valstīm būs pieejams Eiropas un globālais gāzes tirgus, un šeit nevar runāt tikai par Latviju.
Ceru arī, ka tirgus atvēršanas process nenonāks līdz Latvijas sodīšanai par to, ka veicam pasākumus, lai nebūtu atkarīgi no viena monopolista.
Sacījāt, ka jābūvē jauna cauruļvadu sistēma vai terminālis. Tas nozīmē, ka būvniecības izmaksas varētu tikt iekļautas cenā, ko sedz gala patērētājs?
To pagaidām nav iespējams pateikt. Varu teikt tikai to, ka izdarīšu visu iespējamo, lai lēmumi par infrastruktūru būtu tādi, kas gala patērētājam nodrošinātu konkurētspējīgu cenu. Lai infrastruktūras izveides izmaksas samazinātu, cenšos pārliecināt Igaunijas un Lietuvas pārstāvjus, ka Baltijas valstīm būtu noderīgi īstenot kopīgu gāzes alternatīvās piegādes projektu, jo Latvijai savs projekts, Igaunijai savs, Lietuvai – vēl savs noteikti nozīmē lielākas izmaksas. Arī Eiropas Komisija vedina mūs sadarboties ar Lietuvu un Igauniju, sakot, ka tikai tādā gadījumā nodrošinās līdzfinansējumu. Nenoliedzami, visā šajā procesā mums ar Latvijas Gāzi (LG) konstruktīvi jāstrādā, jārisina normāls, pragmatisks dialogs. Ļoti bieži publiskajās diskusijās tiek piemirsts, ka LG akcionārs jau nav tikai Gazprom, bet arī vācu uzņēmums E.ON Ruhrgas International. Iespējams, ka darba kārtību LG nosaka Gazprom un Ittera, jo vienīgais gāzes avots ir Krievijā un Gazprom, bet uz LG tomēr jāraugās kā uz kompāniju, kurā dominē gan vācu, gan krievu kapitāls.
Vērojot, kā attīstās notikumi Kiprā, jums rodas bažas par to, kā tie ietekmēs ekonomisko situāciju Latvijā?
Latvijas ekonomisko situāciju ietekmē viss, kas notiek Eiropā, jo Eiropa ir lielākais mūsu eksporta tirgus. Par laimi, Latvijas ārējās tirdzniecības lielākās partneres ir stabilas un tiek diezgan labi pārvaldītas, piemēram, Zviedrija, Vācija, Baltijas kaimiņvalstis. Kas attiecas uz Kipru, domāju, ka esam pasargāti no tiešas šīs valsts finansiālo problēmu ietekmes. Tomēr notikumu attīstība visā Dienvideiropā parādīs, cik ātri eirozona spēj pārvarēt problēmas un virzīties uz priekšu.
Visu interviju lasiet otrdien, 26. martā, laikrakstā Diena.