Pati interesantākā un vienlaikus arī pretrunīgākā no Stoltenberga paustajām tēzēm savukārt skanēja, ka Ķīna un Krievija, raugoties no NATO skatu punkta, ir vienots apdraudējumu komplekss, abas lielvalstis "strādā cieši kopā" un attiecīgi nav nošķiramas viena no otras. Fakts, ka starp Pekinu un Maskavu pastāv aizvien pieaugoša stratēģiskā sadarbība visdažādākajās jomās, kura daudzos gadījumos ir sasniegusi iepriekš nepieredzētus apmērus, nav noliedzams, tostarp tādēļ, ka nekas nevieno tik labi kā kopīgs pretinieks, tomēr šī sadarbība ir tāla no tādas, kas ļautu uzskatīt šīs valstis par vienotu lielumu. It īpaši militārajā ziņā, bet NATO ir galvenokārt militāra organizācija.
Jautājums, ka Ķīna un Krievija varētu noslēgt militāro aliansi, uzņemoties arī attiecīgas saistības, jāatgādina, ir vairākkārt parādījies dienaskārtībā, tomēr abu lielvaru amatpersonas vienmēr ir noliegušas šādu iespēju, atsevišķos gadījumos gan pieļaujot alianses parādīšanās iespēju tālākā nākotnē. Tiesa, ļoti teorētisku, jo starp Pekinu un Maskavu pastāv arī liels skaits kā esošu, tā potenciālu dažādu interešu un ģeopolitisko pretrunu, kuras agri vai vēlu, taču neizbēgami kļūs aktuālas.
Vēl svarīgāk, ka Ķīnas un Krievijas ciešas stratēģiskas sadarbības nepieļaušana, it īpaši ASV, tiek uzskatīta pār ārkārtīgi svarīgu konfrontācijas ar Ķīnu dēļ. Pat Maskavas neitralitāte atstās izšķirošu ietekmi uz šīs konfrontācijas gaitu un iznākumu. Neraugoties uz ASV centieniem panākt šādu neitralitāti, Krievija no sadarbības ar Ķīnu atteikties negrasās, tomēr negrasās uzņemties arī īpašas saistības militārajā jomā. Paziņojums, ka NATO uzskata abas šīs lielvalstis par vienotu pretinieku iepriekš minēto iemeslu dēļ, tikmēr ir drošs veids, kā pastimulēt Krieviju vismaz izskatīt šādu iespēju.
Atsevišķs jautājums tikmēr par iemesliem, kamdēļ kļuvis iespējams šāds paziņojums. Domājams, ka galvenā nozīme šeit ir tam, ka NATO dominējošās ASV par galveno ģeopolitisko pretinieci jau pēdējo desmitgadi uzskata Ķīnu, bet par iespējamās karadarbības teātri – Āzijas un Klusā okeāna reģionu, uz kuru tiek pārsviesti visi iespējamie spēki. Tāpat šai cīņai ir nepieciešams mobilizēt arī sabiedrotos, daudziem no kuriem, it īpaši Ziemeļatlantijas aliansē ietilpstošajiem, ir nesaskaņas ar Krieviju (kura Austrumeiropas gadījumā tiek uzskatīta par eksistenciālu apdraudējumu), taču nav būtisku pretenziju pret Ķīnu.
Cenšoties savienot visu minēto, tad arī ir parādījusies šāda oriģināla koncepcija, vai nu aizmirstot, vai ignorējot iespējamās stratēģiskās sekas. Ieskaitot tās problēmas, kādas Eiropas valstīm radīs attiecību ar Ķīnu ievērojama pasliktināšanās.