Precedenta radīšana?

Besesku, kurš joprojām spēlē ievērojamu lomu Rumānijas politikā, ir plaši zināms kā aktīvs Rumānijas un Moldovas atkalapvienošanās atbalstītājs, un viņa iecerētā deklarācija šajā gadījumā ir papildu stimuls un juridiskais atbalsts kā vienas, tā otras puses unionistiem. Molotova–Ribentropa pakta oficiāla atzīšana par nelikumīgu, spēkā neesošu palielinās Moldovas (izņemot Piedņestru) iespējas atgriezties Rumānijas sastāvā. Šā gada 27. martā, jāatgādina, aprit tieši simts gadu kopš dienas, kad toreizējās Besarābijas parlaments, lai arī pastāvot Rumānijas okupācijai, taču nobalsoja par Besarābijas iekļaušanos Rumānijas sastāvā ar autonomijas tiesībām. Šā brīža Moldovas parlamentāriešu vairākumam acīmredzami nav nekādu pretenziju atzīmēt šīs ūnijas simtgadi ar līdzīgu balsojumu.

Cik lielā mērā varbūtējais balsojums pietuvinās ūniju, gan nav skaidrs, taču, ja par argumentu tiks izmantota atsaukšanās uz Molotova–Ribentropa paktu, tas jebkurā gadījumā būs precedents ar tālejošām sekām jau daudz plašākos mērogos. Austrumeiropas valstu robežas kā Molotova–Ribentropa pakta dēļ, tā Otrā pasaules kara rezultātā ir piedzīvojušas vērā ņemamas izmaiņas, kamdēļ pretendentu uz to pārskatīšanu netrūkst, lai gan pieklājīgā sabiedrībā par šādiem nodomiem īpaši nav pieņemts runāt.

Tā Besarābijas teritorijā ietilpa ne jau tikai labā krasta Moldova, bet arī divi mūsdienu Ukrainas apgabali, ieskaitot gandrīz visu Odesas apgabala teritoriju (bez pašas Odesas). Ievērojamas teritoriālās pretenzijas Ukrainai oficiāli var izvirzīt arī Polija, kura līdz šim to dara slēptā formā, kā arī Ungārija, Slovākija un pie lielas vēlēšanās arī Bulgārija. Ņemot vērā Ukrainas aizvien saspīlētākās attiecības ar lielāko daļu kaimiņu, šāda iespēja nepavisam nav nereāla, it īpaši, ja jau pastāvēs zināms precedents.

Taisnīgi vai netaisnīgi, taču valstu robežas ir pārzīmētas arī patlabanējās Eiropas Savienības iekšienē, un vēsturiskās domstarpības par Lietuvas galvaspilsētas Viļņas piederību ir tikai pats zināmākais šāds gadījums. Oficiāli visi slidenie jautājumi, protams, tiek uzskatīti par noregulētiem, taču teritoriālās vai etniskās pretenzijas vienmēr ir bijusi parādība, kas var gruzdēt ilgus gadu desmitus, bet tad pēkšņi uzliesmot kāda šķietami nenozīmīga iemesla dēļ. Attiecīgi arī būtu daudz labāk, ja šī sprādzienbīstamā perspektīva paliktu bez precedenta.