Stratēģiski svarīgā Idliba ir pēdējā no dažādu opozicionāru kontrolē palikušajām Sīrijas provincēm. Pēc gandrīz septiņus gadus ilgušā pilsoņu kara kontroli pār lielāko daļu valsts teritorijas ar Krievijas un Irānas atbalstu ir atguvuši Sīrijas valdības spēki, bet vēl citas valsts daļas atrodas ASV, kā arī Turcijas izveidoto un balstīto koalīciju kontrolē. Idliba oficiāli atrodas Turcijas ietekmes zonā, tomēr situāciju tajā pārvalda nevis Ankara, bet paši nemiernieki, ietekmīgākais no kuru grupējumiem ir Al Qaeda vietējais atzars.
Sīrijas valdība ir ieinteresēta kontroles atgūšanā pār Idlibu, kas ļautu Damaskai pasludināt sevi par viennozīmīgu uzvarētāju pilsoņu karā, kā arī atvieglotu miera noslēgšanu, jo vairāk nebūtu jārēķinās ar opozicionāriem. Tāpat Idlibas ieņemšana samazinātu rietumvalstu un to sabiedroto iespējas ietekmēt miera procesu. Vienlaikus ar Idlibu kritīs vai būs spiesti pamest valsti arī visi ar rietumiem saistītie kaujinieku grupējumi.
Ne mazāk ieinteresētas Damaskas kontroles atgūšanā pār Idlibu ir arī Krievija un Irāna, jo tā ļautu pielikt punktu militārajām operācijām, atlikušās problēmas risinot ar sarunu starpniecību. Visbeidzot kara pārtraukšana agrāk vai vēlāk taču ļautu atgriezties Sīrijā arī bēgļiem, kas būtu nozīmīgs arguments propagandas karā.
Militārās operācijas ēnas puse tikmēr ir no 2,5 līdz trim miljoniem civiliedzīvotāju Idlibā. Intensīva karadarbība novedīs kā pie civiliedzīvotāju upuriem, tā pie jaunu bēgļu straumju parādīšanās, ko rietumvalstis nevēlas pieļaut. Lai arī šī nostāja ir divkosīga, nekas no minētā nekavēja rietumu koalīcijai aktīvi piedalīties pilsētu ieņemšanā Sīrijas kurdu daļā, humanitārās katastrofas draudi šī iemesla dēļ mazāki nekļūst. \
Visbeidzot ir arī ģeopolitisks arguments – antirietumniecisko valstu iejaukšanās Sīrijas konfliktā ir pārvilkusi treknu krustu kā rietumu, tā to arābu sabiedroto iecerēm un, lai arī ar vairākām atrunām, taču de facto it īpaši ir kļuvusi par ASV ģeopolitisko sakāvi. Idlibas ieņemšana šo faktu noformēs neatgriezeniski, un ASV dara visu iespējamo, lai novērstu vai vismaz attālinātu šo brīdi, tostarp arī balansējot uz robežas, pēc kuras pārkāpšanas iespējamas kļūst arī sadursmes ar Krievijas militāro kontingentu Sīrijā. Pēc līdzīgas loģikas vadās arī Maskava, tikai mērķi ir diametrāli pretēji, un tas nozīmē, ka runāt Vašingtona un Maskava negrasās.
Tajā pašā laikā konfliktu Sīrijā, pat neraugoties uz tā mērogiem, ir iespējams noregulēt arī ar kompromisu starpniecību. Vienīgā nelaime, ka piedāvāt šos kompromisus ir spējīgas tikai tās pašas lielvaras, kuras šobrīd ir ieņēmušas bezkompromisa pozīcijas viena attiecībā pret otru, bet citu nozīmīgu spēlētāju parādīšanās ģeopolitiskajā arēnā vismaz pārskatāmā nākotnē nav gaidāma.
bnf
zvirbulēns
Māra