Zem cīņas pret klimata pārmaiņām karoga

Šā zaļā kursa ietvaros, jāatgādina, jau šā gada martā plānots prezentēt ES pirmo klimata likumu, bet jaunā Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena ir solījusi aktīvu rīcību, lai līdz 2050. gadam atteiktos no "netīrās" elektroenerģijas izmantošanas, kā arī nodrošinātu nulles izmešu  līmeni atmosfērā. Daudzi eksperti šos paziņojumus gan vērtē kā ekoloģisko populismu un vēlmi nomierināt par klimata pārmaiņām satrauktos eiropiešus, tomēr tas nekādi nemaina faktu, ka ES Vācijas vadībā ir stingri apņēmusies kļūt par globālu ekoloģisko līderi.

Šai vēlmei gan ir arī racionālāks skaidrojums – Eiropas atkarība no energoresursu importa, kas daudzos gadījumos ierobežo tās rīcības brīvību. Zaļā enerģētika ir vienīgais pietiekamais pašu resurss, un attiecīgi mērķis ir panākt maksimāli iespējamu tā izmantošanu ES. Pat ja nulles izmešu līmenis izrādīsies (bet ar ļoti augstu ticamības pakāpi šķiet, ka izrādīsies) tikai solījums, Eiropa jebkurā gadījumā būs spējusi ievērojami palielināt enerģētisko neatkarību.

Vienlaikus ir skaidrs, ka gaidāmās radikālās reformas saskarsies arī ar nopietnām problēmām, jo alternatīva enerģētika vienlaikus ir dārgs, ne vienmēr efektīvs un bieži vien arī nepavisam ne ekoloģisks prieks. Papildus tam ES ir valstis, kuras vairāk vai mazāk spēj nodrošināt enerģētisko pašpietiekamību pašu spēkiem, lai arī ar "neekoloģiskiem" resursiem. Piemēram, Polijā, kas ir ogļu izmantošanas lielvalsts, zaļie plāni neraisa nekādas simpātijas.

Eiropas iespējamā enerģētiskās neatkarības palielināšana tāpat neraisa sajūsmu tās ģeopolitiskajos preciniekos, kuri atklātāk vai slepus, taču cenšas panākt Eiropas atkarību no savu energoresursu piegādēm. Enerģētiskā atkarība gandrīz vienmēr nodrošina lai arī piespiedu, taču zināmu lojalitāti, no kuras atteikties energoresursu pārdevēji nevēlas. Tieši tāpat to nevēlas arī viņu lobētāji Eiropā.

Ja nebūtu klimata sasilšanas, tad šo problēmu pārvarēšana līdzinātos atklātai utopijai, galvenokārt tāpēc, ka mērķis pavisam noteikti neattaisnotu ieguldītos līdzekļus. Savukārt cīņas pret klimata pārmaiņām aizsegā vismaz daļēja pārmaiņu īstenošana nepavisam nešķiet nereāla, jo ekoloģija ir kļuvusi par nopietnu argumentu pret visiem iebildumiem.

Tieši tāpat atsaukšanās uz ekoloģiju perspektīvā ļaus Eiropai, piemēram, aplikt ar nodokļiem tradicionālo energoresursu importu, kas mazinās tā konkurētspēju, salīdzinot ar alternatīvo enerģētiku. Vienmēr arī ir iespējams atrast iemeslus tā vai cita veida energoresursu importa aizliegumam. Var atcerēties, ka gāzes sašķidrināšanas procesa laikā rodas ievērojamas metāna noplūdes, ka energoresursu ieguve Arktikā apdraud leduslāču ierasto dzīvesveidu vai ka Kanādu un Meksiku savienojošais gāzesvads Keystone XL vispār ir ekoloģiska katastrofa. Vienīgais jautājums, vai ES pietiks vienotības un politiskās gribas šāda kursa īstenošanai.