Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Jārēķinās, ka lielāko vairumu Rīgas ēku skars renovācija

Kāda ir Rīgas mājokļu arhitektūras programma turpmākajiem gadiem, ko pilsēta var darīt, lai atjaunotu cilvēku motivāciju dzīvot Rīgā, un kā nākotnē jāattīstās pilsētas centram, teritorijām ap dzelzceļa loku un tā dēvētajiem guļamrajoniem – Romāna Meļņika intervija ar Rīgas pilsētas arhitektu Gvido Princi.

Pēdējos gados aizvien vairāk tiek pievērsta uzmanība problēmai, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi ārpus Rīgas, pilsēta paliek iedzīvotāju ziņā tukšāka, attiecīgi tai ir mazāk iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju, toties ir lielāka slodze uz satiksmi, jo ārpilsētā dzīvojošie uz darbu brauc galvaspilsētā. Nav par vēlu ko darīt, lai situāciju glābtu?

Politikas maiņa tiešām iezīmējas tieši šobrīd, pēdējā gada laikā. Viens pamats jau pieminētajai problēmai ir iedzīvotāju noslāņošanās, respektīvi, ir viena sabiedrības daļa, kura var un grib pārcelties uz dzīvi Pierīgā, un ir sabiedrības daļa, kura dažādu iemeslu dēļ ir spiesta palikt. Mums šo problēmu pēdējā gada laikā labāk saprast palīdzējis OECD pētījums, kas gan ir visas Latvijas griezumā, tomēr skaidrs, ka Rīga ir milzīga šī pārmaiņu izaicinājuma sastāvdaļa. OECD akcentē, ka kvalitatīvu mājokļu pieejamība pilsētā ir arī ekonomiskas dabas izaicinājums, proti, ja iedzīvotāji un te strādājošie nevar atrast labu mājokli pilsētā, tad tā ir pilsētas problēma: šie cilvēki tad te nedzīvo, nerada darbvietas, neizdod šeit savu naudu u. tml. Un būtisks arī kvalitātes aspekts – Rīgā pieejamā dažādos laikos izbūvētā dzīvojamā fonda lielākā daļa ir relatīvi neatbilstoša XXI gadsimta prasībām. Klāt tam nāk arī pēdējā laika aktuālie izaicinājumi, kas saistīti ar Covid-19 un ekoloģiju.

Politikas līmenī ir aicinājumi, sākot no Eiropas Komisijas vadības, rīkoties, pārskatīt mājokļu politikas, izveidot jaunas, kas būtu vērstas divos lielos virzienos, kur viens ir CO2 emisiju ietekmes uz klimatu mazināšana, kas ir ļoti stiprs vektors, šobrīd arī stiprināts ar dažādiem finanšu instrumentiem, un otrs – palielināt, paaugstināt dzīves kvalitāti līdz līmenim, kādā Eiropas iedzīvotāji varētu dzīvot nākamos 30–40 gadus, būdami ar to apmierināti.

Rīgai ir visai smags vēsturiskais mantojums – tā dēvētie guļamrajoni, kuros darbvietu maz, līdz ar to arī liela nepieciešamība pēc patālas braukāšanas uz darbu. Tāpat arī tur esošo ēku plānojumi diez vai maināmi, lai būtu plašākas virtuves, atpūtas zonas, mazināta autostāvvietu trūkuma problēma utt.

Pārveidojot esošos un veidojot jaunus dzīvojamos kvartālus, mums jāizvairās no šī guļamrajona principa, jārēķinās ar to, ka pārskatāmā nākotnē aizvien vairāk cilvēku darbs, daļa mācību varētu būt no mājām vai tuvu tām. Pēc iespējas jācenšas visu organizēt tā, lai viss nepieciešamais būtu tuvu mājām.
Protams, katrs kvartāls Rīgā ir atšķirīgs no pakalpojumu pieejamības viedokļa. Ir kvartāli, kur, piemēram, bērnudārzi, veikali, skolas utt. ir tuvu, ir kvartāli, kur tas būtu nepieciešams tuvāk.

Un arī, lai mēs mājās strādātu, mācītos, tie dzīvojamās telpas kvadrātmetri, ar kuriem rēķinājāmies līdz šī gada pavasarim, tomēr ir nepietiekami.

Hruščovku nepārbūvēs...

Viens no arhitektoniskiem konceptiem ir, ka, teiksim, ēkas dienvidu pusē piebūvē tādu kā nosacīti otro sienu ar logiem, veidojot visiem dzīvokļiem klāt tādu kā verandu, kas var būt gan dzīves telpas paplašinājums, gan izsauļota telpa, gan radīt zināmu aizsardzību pret siltuma zudumiem. Katrai no tipoloģijām ir savas arhitektoniskās idejas, kā šīs ēkas pārvērst funkcionāli lietojamākās. 

Sarežģīti un dārgi...

Tas nav vienkārši maināms, bet ir tas, uz ko mudina gan Eiropas atjaunošanas fonds, gan Zaļais kurss, kas iezīmēts ar dažādiem finanšu instrumentiem. Nav jau tā, ka tikai pie mums būtu šāda veida apbūve – tāda ir plašā Austrumeiropas un arī Centrāleiropas valstu areālā. Un mums tomēr jārēķinās, ka vairākums no šīm ēkām ir pielāgojamas nākotnes dzīvojamajai videi. Arhitekti par to ir runājuši, mēs par to esam sprieduši gan savās iepriekšējās konferencēs, gan diskusijās. Esam sadarbojušies ar kolēģiem, partneriem citur Eiropā, kuri to, ko mēs šodien domājam, jau lielākā daļā ir īstenojuši. Tā ka risinājumi ir.

Kādi ir šie risinājumi?

Ir iespējas arī šajos mikrorajonos kvartālus papildināt ar telpu, funkcijām, kuras ir un būs vajadzīgas pārskatāmā nākotnē. Piemēram, pārorganizēt autostāvvietu izvietojumu, paredzot, ka šajā ziņā vismaz 10 gadu perspektīvā privāto automašīnu skaitam vajadzētu samazināties gan tāpēc, ka vairāk brauks ar velosipēdiem (mikrorajonos ērti tos lietot un arī novietot), vairāk tiks lietoti koplietošanas transporta līdzekļi, arī sabiedriskais transports.

Attieksme pret tā dēvētajiem guļamrajoniem ir tāda, ka tur renovācija jāveic kompleksi – pārskatot vēsturisko ēku funkcionālo struktūru, gan arī domājot par ilgtspējību tādā nozīmē, ka pārbūves risinājumiem jābūt tādiem, kas būs pieņemami 20–30 gadu periodā. Protams, kaut kas novecos vai nolietosies 10 gadu laikā, bet pārsvarā visam, ko ievieš, jābūt aktuālam arī ilgākā periodā.

Mēneša sākumā attālināti rīkojāt konferenci par šo tēmu. Tajā domnīcas Certus un arhitektu studijas Ēter pētnieki rosināja domāt arī par ļoti izsvērtu apbūvi dzelzceļa lokam pieguļošajās teritorijās, kur savulaik bijusi rūpnieciskā zona. Ko pašvaldība var darīt, lai jaunā apbūve būtu tāda, kas palīdzētu risināt pilsētas definētās problēmas? Lai nav tā, ka katrs īpašnieks dara, ko grib, un pēc tam brīnās, ka par jaunbūvētām ēkām ir maza klientu interese.

Iepriekš mājokļu fonda veidošanās process tiešām ir bijis, ja tā var teikt, ļoti liberāls. Ir, protams, bijis plānojums, apbūves noteikumi, kuru ietvaros attīstītāji darbojušies. Nedomāju, ka šajā ziņā būtu pilnīgi radikāli jāmaina lietas.

Dzelzceļa loka teritorija iezīmē to potenciālu, ko pilsēta apzinās kā attīstāmu visvairāk, jo tā ir teritorija, kura jau ir bijusi izmantota kā industriāla teritorija, bet vienlaikus tā ir relatīvi pilsētas centrā. Ja šo teritoriju attīstītu gudrāk, saprātīgāk, vairāk sadarbojoties privātajiem un pilsētai, efekts, pilsētas ieguvumi kopumā varētu būt lielāki. Intensīvāka, efektīvāka šo teritoriju attīstība mums varbūt palīdzētu mazināt spiedienu uz tādu teritoriju apbūvi, ko mēdz dēvēt par zaļo pļavu vai mežu attīstības teritorijām, kuru apbūves rezultātā mums jābūvē un jāuztur jaunas ielas. Atjaunojot jeb reģenerējot industriālās teritorijas, nemainot apbūves platību, mēs iegūtu daudz labākus risinājumus.

Pilsētai, visticamāk, būtu jāmeklē aktīvāka sadarbība ar attīstītājiem, lai šajos projektos rastos arī tā dēvētie pieejamie mājokļi, par kuriem šobrīd vadības līmenī runā gan Rīgā un Latvijā, gan arī kopumā Eiropā. Proti, sadarbībā ar privātajiem investoriem pašvaldībai jārada iespēja, lai šie jaunbūvētie mājokļi pieejami arī tādām sabiedrības grupām, kas pašas nevarētu to atļauties. Pie šīm grupām tiek nosaukti policisti, skolotāji, ģimenes ar bērniem utt.

Vārdu "pieejamība" parasti attiecina uz cilvēkiem ar dažādām pārvietošanās grūtībām. Šajā gadījumā stāsts ir par ne visai turīgo vidusslāni?

Par pieejamību visā Eiropā runā tajā nozīmē, ka jārada izdevība pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai atļauties kvalitatīvu mājokli. OECD norāda, ka apmēram puse Latvijas iedzīvotāju šobrīd nevar atļauties piešķirt savam mājoklim kvalitāti. Mēs zinām, ka vairums dzīvokļu ir privātīpašums. Mums varbūt nav tik izteikta problēma, ka cilvēkiem nav dzīvokļa, jo privatizācijas un tam sekojošas tirgus attīstības rezultātā pārsvarā cilvēkiem ir mājoklis (izņemto sociāli vismazāk nodrošinātos), taču aptuveni pusei no visiem sociālekonomisku iemeslu dēļ šobrīd nav iespējas brīvā tirgū aizņemties naudu, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus. Tas ir liels drauds gan viņiem pašiem, dzīvojot ilglaicīgi nerenovētās, relatīvi sliktā stāvoklī esošās ēkās, bet tas ir arī drošības jautājums. Šie aspekti liek pilsētai šobrīd vairāk domāt par jaunu mājokļu politiku, lai arī plašākām sabiedrības grupām dotu atbalstu un līdz ar to iespēju dzīvot labākos apstākļos pilsētā.

Ar renovāciju pārsvarā līdz šim saprasta fasādes siltināšana. Ar to pietiek? Un arī ar siltināšanu iepriekš ne visai veicies, jo reti kad mājas iedzīvotāju vairākums var vienoties par šādiem ieguldījumiem.

Ja raugāmies uz mājokļu kvalitātes uzlabošanās gaitu, es domāju, Rīgai nav pārāk daudz iespēju nonākt līdz klimata neitralitātes mērķiem, kādus izvirzījusi gan mūsu valdība, gan Eiropa kopumā. Pašreizējā tendence rāda, ka 14 gados renovētas tikai kādas simt mājas. Nav daudz. Tā ir dažādu iemeslu, tostarp jūsu minēto, dēļ. Iesaistītās puses konstatējušas, ka inerces scenārijs nedarbojas, ir jādara kaut kas citādi. Tas, uz ko aicina Eiropas šajā jomā vadošie prāti, un arī mēs tam piekrītam, – ir tomēr jāskatās uz šo jautājumu kompleksi. Protams, neviens cits iedzīvotāju vietā nedibinās mājas pārvaldīšanas biedrību, kas pieņem lēmumus par uzlabojumiem. Igauņi savā laikā to stimulēja, izveidojot valstisku fondu, finansiāli atbalstot šīs biedrības, lai tās sarosītos. Šādi centieni pie mums nav bijuši pārāk veiksmīgi. Bet tas būtu jādara. Un otra lieta – būtu jāpiedāvā kvartālu tipveida renovācijas risinājumi, es teiktu, tādiem jābūt vismaz trīs variantos katram ēku tipam. Lai cilvēkiem būtu iespēja pieņemt lēmumus, iepazīstot katra priekšrocības un trūkumus un arī pietiekami detalizētus finanšu aprēķinus kopā ar grantiem un dažāda veida atbalstiem. Tas droši vien nav viegli un pašreiz varbūt izklausās pēc utopijas, bet diemžēl starptautiskās apņemšanās tomēr mums uzliek par pienākumu meklēt inovatīvus, efektīvus, drošus veidus, lai mēs tiešām panāktu būtisku progresu šajā jomā.

Kāds būtu šis būtiskais progress?

Būtu kādas 200 mājas gadā jārenovē. Iepriekšējos 14 gados esam 100 māju renovējuši, bet nākamie 30 gadi mums jāiet ar 200 mājām gadā. Lai to panāktu, tiešām ir jāpieliek piepūle. Pilsētas arhitekta birojs un sadarbības partneri būtu gatavi ar mūsu šī brīža zināšanām un pieredzi šo koncepciju turpināt un izstrādāt, kā arī iet divos līmeņos, kur viens būtu vairāku versiju piedāvājums tipveida ēku renovācijai, bet otrs – vairāk kā pilotprojekts – identificēt, kur tiešām var kompleksi īstenot renovāciju, ietverot gan labiekārtojumu, gan risinājumus autostāvvietām, gan velonovietņu jautājumu utt. Protams, lokalizējot katrai vietai.

Gandrīz vai Rīgas mēram jāsasauc katras mājas iedzīvotāji uz sapulcēm, lai motivētu sanākt un spriest. Citādi interese pat ar atbalstiem un piedāvājumiem būs nepietiekama.

Jā, jābūt papildu motivācijai. Es jau pieminēju man zināmo Igaunijas piemēru. Tur 2018. gadā uz valsts simtgadi bija sarīkojuši jaudīgu, visaptverošu kampaņu, mudinot māju dzīvokļu īpašniekus apvienoties biedrībās un pārņemt savas mājas pārvaldības kloķus. Lai tā notiktu, bija paredzēti rosinoši "burkāni" – dažādi atbalsta instrumenti. Un, ja es nemaldos, viņu biedrību izveidošanās statistika šobrīd ir tuvu 100% no vēlamā. Kamēr mājas nav radījušas mehānismu lēmumu pieņemšanai, protams, ir sarežģīti un pilsētai, piedāvājot atbalstu renovācijai, nav ar ko runāt, nav ko pārliecināt vai iedvesmot.

Kas ar tām mājām, kurās tāpat dzīvokļi kādam pieder, bet renovēt vairs īsti neatmaksājas? Piemēram, Maskavas forštatē, kur neviens neraujas ieguldīt līdzekļus – ne iedzīvotāji, ne investori.

Man nav pamats lielam skepticismam. Protams, nevar apgalvot, ka visas tās mājas, kas šobrīd eksistē, būs arī pēc 10 vai 20 gadiem, bet es arī nedomāju, ka tādu, kas nojaucamas, ir vērā ņemami daudz. Eiropas pieeja ir, ka 80% no mājām, kas uz šo brīdi ir, jārēķina "zaļināšanā", domājot par periodu līdz 2050. gadam. Par to var diskutēt, ņemot vērā reālo katras vietas situāciju, taču skaidrs, ka jārēķinās, ka lielāko vairumu ēku skars renovācija. Tam ir tehniski arhitektoniski risinājumi, būtu jānāk kopā ekonomistiem, finansistiem, ķīmiķiem un industrijai, jārada labi praktiskie risinājumi.

Tipveida ēkas, uz ko tam jāattiecas pirmām kārtām, ir tā dēvētās hruščovkas. Tas bija masveida daudzstāvu apbūves pirmais vilnis, kas Latvijā tika īstenots pagājušā gadsimta 50. gados. Tā lielā motivācija sākt tieši ar šīm ēkām ir fakts, ka tās pārsvarā atrodas relatīvi tuvu pilsētas centram. Toreiz, kad tās būvēja, tā bija nosacīti nomale, bet šodien faktiski Āgenskalns, Pētersala, tuvējā Maskavas forštate jau ir centram pieguļoša teritorija. Tātad tās vietas ir samērā vērtīgas. Tur nav nepieciešama jauna infrastruktūra – jau ir pieejams labs sabiedriskais transports. Otrs fokuss būtu uz tā saucamajām lietuviešu projekta mājām, tādu ir ļoti daudz, kopumā labs projekts, cienīgs. Vairumam sabiedrības piecstāvu apbūves mērogs ir samērā komfortabls. Un tad pieminami, protams, būtu 602. sērijas nami, kas ir ļoti izplatīti Rīgā, – deviņu stāvu paneļu ēkas. Šīm ēkām industriāli, tipveida renovācijas risinājumi varētu dot ļoti lielu efektu. Tāpat tas būtu atbalsts arī vietējiem būvmateriālu ražotājiem.

Ko saprotat ar vārdu "renovācija"? Tikai siltināšanu?

Mēs runājam par to, ko angliski sauc par "deep renovation" un ko latviski varētu dēvēt par kompleksu renovāciju. Vairumā no šīm ēkām pamatkonstrukciju lietojamība ir pietiekami laba, bet infrastruktūra ir nolietojusies. Tātad – elektroinstalācija, ventilācija u. tml. pārsvarā nav aiztikta kopš uzbūvēšanas. Tāpat jāskatās uz kāpņu telpām, uz labiekārtojumu, pagalmu, kvartālu, lai tiešām pēc šīs kompleksās renovācijas viss kvartāls ir kopumā atjaunots un cilvēki var rēķināties, ka ilgāku laiku tur neviens nesāks ko pārbūvēt, rakt u. tml.

Kāds liktenis pilsētas centra ēkām? To fasādes īsti nav siltināmas. Ēkas pārsvarā nav sadalītas privātu dzīvokļu īpašumos.

Uzskatāmākā problēma, ka vairākas, tostarp kultūrvēsturiski vērtīgas, ēkas pilsētas centrā joprojām ir tukšas. Tas nav labi. Būtu jārod atbalsta sadarbības principi un instrumenti, lai tās mājas, kuras nav degradētas, tomēr būtu izmantotas. Jāveicina, lai īres cenas būtu pieejamas plašākai sabiedrībai. Tāpat svarīgi atrisināt problēmu, ka tieši vēsturiskā centra daļā nepietiekami ir tādi sociālās infrastruktūras atbalsta punkti ģimenēm kā bērnudārzi un skolas.

Otrs problēmu loks saistās ar kultūrvēsturiskā mantojuma uzturēšanu. Renovācijas projektu saskaņošana ir daudz sarežģītāka, grūtāka par tādu ēku renovācijas projektu saskaņošanu, kurām nav aizsardzības statusa, vai jaunu ēku būvniecību. Šī problēma jāatrisina. Tāpat vēsturiskajām ēkām ir vajadzīgs atbalsts. Arī šeit tomēr var būt daži tipveida risinājumi, tāpat atrastos labos risinājumus var vairāk popularizēt.

Un arī uz šīm ēkām attiecas tas, ka būtu labi, ja daļa to dzīvokļu būtu pieejami sabiedrības daļām, kuras citādi nevarētu atļauties dzīvokli centrā nopirkt vai īrēt. Arī Vīnes pieredze rāda, ka svarīgi ir tas, ko angliski dēvē par "social mix", lai blakus turīgajiem dzīvo arī mazāk turīgie – lai nav teritoriālas noslāņošanās, lai neveidojas sociālie geto.

Pilsētas centra ielas nav ģimenēm draudzīgas.

Jā, nav kur pastaigāties, bērniem rotaļāties, un arī tas, ka masīvās auto tranzīta plūsmas dēļ gaisa kvalitāte ir kritiski slikta. Tāpēc tie, kam ir iespējas, tā teikt, balso ar kājām – pārceļas uz dzīvi tālāk no centra. Un pieredze rāda, ka tādas izvēles cilvēki bieži neizdara: ja aizbraucis, tik drīz neatgriezīsies. Droši vien vispirms jādomā par tiem, kuri vēl ir šādas izvēles priekšā, – jārada viņiem labāki apstākļi dzīvei centrā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē