Riteņkrēslā uz Eiropas Parlamentu. Progresīvo Gunta Anča

Sāksim sarunu ar jautājumu, kas droši vien daudziem ienāk prātā, redzot, ka starp Eiroparlamenta deputātu kandidātiem ir cilvēks riteņkrēslā, – vai nebūs par grūtu?

Nebūs par grūtu. Un gribu arī pierādīt, ka šo darbu var darīt arī cilvēks riteņkrēslā. Pārliecību dod mana 15 gadu pieredze, kopš tā brīža, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, pārstāvot Latvijas sabiedrības intereses Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā un strādājot Eiropas Forumā cilvēkiem ar invaliditāti. Tas nozīmē, ka visus šos gadus vidēji reizi nedēļā man sanāk braukt uz Briseli, tāpat arī uz citām Eiropas Savienības valstīm, tikties dažādās auditorijās, runāt, pierādīt, pārliecināt. Šobrīd atbalsta pakalpojumi lidostās ir tik ļoti labi attīstīti, lielā mērā arī pateicoties cilvēku ar invaliditāti, tostarp manai iesaistei, līdz ar to darba vajadzībās varu pārvietoties līdzvērtīgi tiem, kuriem nav invaliditātes.

Mazliet tad vairāk gribētos dzirdēt par to darbu, kura dēļ nākas uz Briseli lidot tikpat bieži kā mūsu eiroparlamentāriešiem.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir struktūra, caur kuru politisko lēmumu pieņēmēji uzklausa pilsonisko sabiedrību. Sabiedrības interešu pārstāvjiem tas ir, ja tā var teikt, instruments, caur ko var ietekmēt to, kas notiek Eiropas Savienībā. No Latvijas šajā komitejā mēs esam septiņi sabiedrības interešu pārstāvji – lasām, analizējam dažādu Eiropas Savienības politisko dokumentu projektus, izsakām par tiem savus viedokļus.

Un to kāds ņem vērā?

Jā, lielā mērā ņem vērā, bet, protams, ir jāatceras, ka tā ir konsultatīvā padome. Līdz ar to, lai ko panāktu, īpaši jācenšas izmantot īstos argumentus, pamatojumus, pārliecinot politiķus, pierādot viņiem, kā rīkoties būtu sabiedrības interesēs. Vienlaikus jāskatās, lai tas, ko rosinām, iekļautos kopējā Eiropas likumdošanā, jo, kā mēs zinām, ļoti daudzi jautājumi ir izlemjami nacionālās likumdošanas līmenī. Lai kā mums gribētos teikt, ka "Eiropa saka, ka šeit visiem jāmaksā lielas algas", ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav kopīgā Eiropas Savienības līmenī lemjams jautājums.

Nupat vēlēšanu konkurents Ījabs tieši uz šo iekrita – interneta saziņā saņēma asu kritiku, ka savā reklāmā māna vēlētājus, sakot, ka izveidos Eiropas pensiju fondu.

Naivi būtu domāt, ka, piemēram, vācu nodokļu maksātāji gribētu mūsu pensionāriem dāvāt piemaksas pie pensijas, – viņiem savi pensionāri tuvāki. Nepārzinot kompetenču sadalījumu, dažam var sanākt, ka maldina vēlētājus. Cita lieta – darbojoties Eiropas Parlamenta līmenī, ir iespēja izmantot dažādas ļoti konkrētas sviras, lai ietekmētu nacionālo politiku sabiedrības interesēs.

Piemēram?

Ir tāds Eiropas Sociālo tiesību pīlārs, ko sagatavoja Junkera vadībā. Tas ir ārkārtīgi skaists dokuments, kurā ir 20 pamatpunkti, kas vērsti uz to, lai cilvēki strādātu droši, saņemtu stabilu algu, viņiem būtu pietiekami brīvā laika, viņi būtu aizsargāti vecumdienās, slimības un invaliditātes gadījumos utt. 

Brīnišķīgs dokuments, taču absolūti bezzobains.

Taču, lai tur pausto ieviestu, ir nepieciešami attiecīgie vienotās likumdošanas akti – vai nu regulas, vai direktīvas, kas būtu veids, kā valstīm uzlikt par pienākumu rīkoties konkrētā veidā.

Šis jautājums arī aktualizējas, kad runājam par izbraukušo tautiešu atgriešanos, – lai viņi tiešām izlemtu pārcelties uz dzīvi dzimtenē, bieži svarīgāki par algu ir tādi jautājumi kā bērnudārza, skolas, veselības aprūpes pakalpojumu u. tml. pieejamība. Ja būtu šajā ziņā vienoti kritēriji visā Eiropas Savienībā, mūsu politiķi savu neizdarību vairs nevarētu mēģināt pamatot ar naudas trūkumu vai citām prioritātēm.

Tieši tā. Standartam vajadzētu būt vienotam.

Ir cerības, ka tas varētu tikt pieņemts?

Jā. Šobrīd ir izstrādāti divi pirmdokumenti, kas pamatā saistīti ar darba nosacījumiem un brīvo laiku, kas pienākas darba ņēmējam. Ir iesākts darbs pie nākamajiem, taču te jāņem vērā divi faktori. Pirmais: šādi likumdošanas akti ir jāsagatavo par katru no pieminētā sociālā pīlāra punktiem. Un otrs: šobrīd darbs pie šiem dokumentiem sabremzējies gaidāmo vēlēšanu dēļ. Visi gaida, ko ievēlēs Eiropas Parlamentā, kāds tajā būs spēku sadalījums, – ja vairāk būs kreisi noskaņotu politiķu, tad attiecīgi regulas un direktīvas būs vairāk par labu darba ņēmējiem, taču, ja vairāk būs labējo, konservatīvo, tad viņi attiecīgi vairāk būs darba devēju pusē.

Ilgstoši vērojot mūsu eiroparlamentāriešu iepriekšējo darbību un arī redzot pretendentu sarakstu nākamajām vēlēšanām, ļoti pamanāms, ka par sociālajām tēmām, darba ņēmēju interesēm neviens īpaši neinteresējas...

Tā ir. Nupat bija spilgts piemērs tam. Latvijas Radio 4 izsludināja vairākas diskusijas par dažādām tēmām. Pieteicos uz sociālo, man no radio atzvanīja un teica: piedodiet, jūs esat vienīgā, kas gatava par to runāt, droši vien diskusija nenotiks, jo nevienai partijai šīs jautājums acīmredzot nerūp. Teicu, ka esmu gatava pagaidīt, varbūt kāda partija tomēr pieteiksies.

Pieteicās?

Jā. Diemžēl ne sabiedrībā zināmākās, ne tās, kas ir pie lemšanas valstī vai līdz šim pārstāvētas Eiroparlamentā.

Kas tad interesē nopietnākos konkurentus?

Viņiem vairāk interesē ekonomika, transporta koridori, lauksaimniecības politika, ārlietas un citi līdzīgi jautājumi, kas daudzējādā ziņā ir tāli no vienkāršā cilvēka rūpju loka. Diemžēl arī no Latvijas līdz šim ievēlētie deputāti ļoti maz bijuši iesaistīti sociālo jautājumu risināšanā. Lai neteiktu, ka nemaz... Jo, piemēram, Eiropas komitejā, kas nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem un nodarbinātību, nav bijis neviens no Latvijas deputātiem (ja neskaita Ždanoku, kas bija īsu brīdi).