Viņķele: Vairs nedarbojas pieeja "gan jau pats sevi pabaros"

Ir sens novēlējums "Lai jums laba veselība! Pārējo var nopirkt". Būtu tikai loģiski, ja veselība būtu prioritāra ne tikai katram cilvēkam, bet arī valstij. Diemžēl politiķu darbi par to neliecina. Iepriekš pacienti tika šķiroti tajos, kam pienākas vairāk pakalpojumu, kam mazāk. Tagad, nedomājot par ietekmi uz sabiedrības veselību, mazina akcīzes nodokli alkoholam. Kāpēc budžeta ailes svarīgākas par cilvēkiem?

Man ir versija par šo. Tā sakņojas pieņēmumā, ka pret veselību izturējās tik pavirši tāpēc, ka uzskatīja, ka darbojas telefona grāmatiņas jeb sakaru medicīna. Kas tā arī bija īstenībā. Ka gan jau kaut kā "pašfinansēsies". Gan jau tie dakteri sev "sakasīs" aploksnēs, gan jau tie pacienti samaksās aploksnēs, gan jau kādam kāds paziņa būs un gan jau kaut kā pie tā ārsta tiks. Diezgan ilgi tā darbojās tāds reāls padomju laika piegājiens. Un sistēma bijusi tāda, ka pa to jūkli, pie tik neskaidriem nosacījumiem, kā mēs tagad redzam, ietekmīgas grupas veselībā varējušas visnotaļ sekmīgi attīstīties. Tā tas funkcionēja līdz brīdim, kamēr vienlaikus sakrita vairāki faktori, kas noved pie tā, ka "gan jau pats sevi pabaros" vairs nedarbojas, – krīze, kas ļoti ietekmēja cilvēku maksātspēju, tad tas, ka nāk jaunā paaudze, kurai šie old boys club noteikumi nav pieņemami, tad kaut kāds spiediens no tā, ka nāk jaunās tehnoloģijas, kas saistīts ar lielām izmaksām.

Arī maksāt par veselības apdrošināšanu neviens nav gatavs.

Redz, es ļoti pārstāvu to skolu, kas uzskata, ka apdrošināšana ir arī tā veselības aprūpe, kuru valsts nodrošina no vispārējiem ieņēmumiem, no budžeta.

Tad jābūt pietiekamam valsts finansējumam.

Jā, ir jābūt pietiekamam valsts finansējumam. Uzskatu, ka pie tās ne-kultūras un neizpratnes par to, cik liela vērtība ir veselība, un pie mūsu joprojām mācīšanās tikt galā ar saviem budžetiem un atlicināt kaut ko investīcijām sevī iet uz individualizētāku apdrošināšanu būtu risks.

Bet politiķi joprojām nav gatavi veselības aprūpi uztvert kā tādu, kura jāfinansē prioritāri.

Vismaz vārdos ir. 

Šajā ziņā pilnīgi noteikti nevar noliegt Kučinska un Čakšas veikumu – pēdējos divos gados ir bijis reāli izrāviens, nauda sistēmā nākusi klāt tādā apjomā kā nekad iepriekš.

Un paradoksālā kārtā lielā naudas iepludināšana (kuras joprojām ir stipri mazāk par nepieciešamo līmeni) to caurumu un tā cauruma struktūru ir izgaismojusi vēl skaudrāk, nekā iepriekš to apzinājāmies.

Iedeva zaļo koridoru diagnostikai onkoloģijā un secināja, ka ar diagnostiku vien nepietiek?

Tieši tā. Vai iedod supermodernas sirds zāles vienai diagnozei uz diviem gadiem un tagad, kad redzi, ka cilvēkiem reāli uzlabojas dzīves kvalitāte un viņi ir darbaspējīgi, – vai varam pateikt, ka tālāk tā terapija vairs nebūs pieejama?

Ne mazāk aktuāls arī jautājums – vai sistēma, kas patērē veselībai atvēlēto budžetu, ir pietiekami sakārtota? Katrs ministrs nāk ar savu redzējumu par reformu, savām prioritātēm. Vai ir kopīgais plāns, kurš, kā saka, akmenī iekalts un respektējams visiem?

Jo mēs ilgāk esam demokrātijā, jo mazākas ir tās raustīšanās – nav tā, ka atnāk jauna valdība un tad gaisma sākas. Atzīsim godīgi – mēs jau lielākoties turpinām to, ko kolēģi ir sākuši. Varbūt vien ar noteiktiem akcentiem. Tos akcentus liek vai nu intereses, vai izpratne, vai individuāla gatavība darīt nepopulārākās lietas.

Varbūt lēnāk nekā vajadzētu, bet bāzes lietas ir tomēr diezgan konsekventi virzījušās uz priekšu, neskatoties uz katra ministra prioritātēm. To rāda cipari par gultas vietu samazinājumu slimnīcās, slimnīcu skaita samazinājums. Un, ja šajās dienās premjers izteicās, ka Viņķelei pie viņa jānāk ar slimnīcu slēgšanas plānu, tad es tiešām labprāt premjeru iepazīstināšu ar datiem. Jo tas, kā slimnīcu skaits ir mazināts, ir visai iespaidīgi. Un tas ir noticis, neskatoties uz to, ar kādām prioritātēm katrs konkrētais ministrs atnāk.

Uz koncentrāciju iets visai konsekventi – ir centralizēts Neatliekamās medicīnas palīdzības dienests, pie universitāšu slimnīcām pievienotas monoprofila slimnīcas. Bet ir arī nākušas politiskas intervences, starp kurām izceltu divas slimnīcas – viena ir Ventspilī, otra pagājušajā periodā – Alūksnē. Un es tagad nevērtēju, vai tas ir labi vai slikti, te runa par piemēru tam, ka bijusi atkāpe no Pasaules Bankas ekspertu ieteiktā plāna.

Bet šajā, visa samazināšanas kontekstā svarīgs arī jautājums – vai ir nodrošināta pakalpojumu pieejamība?

Nav. Un te atkal ir vairāki iemesli. Kā galveno minēšu šausmīgo naudas trūkumu. Ir tas paradokss, kā mēs zinām arī no ģimeņu budžetiem, – ja tev ir ļoti maz naudas, tad 100%, ka tu pārmaksā – pirksi kaut ko nekvalitatīvu, kas lūzīs, līdz ar to būs papildu izmaksas. Un tieši tas pats ir arī veselībā. Tās naudas bijis tik maz, ka, pat mazinot slimnīcu tīklu, kas patērēja lielus resursus un nedeva labu kvalitāti, naudas tāpat tik ļoti pietrūkst, ka sistēma objektīvi nevar būt ļoti efektīva.

Otra lieta, kas arī saistīta ar lielo naudas trūkumu, – cilvēkiem par darbu nesamaksā tik, cik pienāktos.

Tāpēc daudzi aizbrauc, un mums trūkst darbinieku ārstniecības iestādēs.

Jā. Veselības aprūpes personāls, medicīnas darbinieki atšķirībā no vairuma citu profesiju ir viens pret vienu konvertējami ārvalstu darba tirgū savā profesijā. Viņi neaizbrauc sēnes lasīt.