Kāda ir pašvaldības loma sociālā atbalsta sniegšanā cilvēkiem?
Pašvaldība, tās Labklājības departaments ir sociālo pakalpojumu administrētājs. Mēs esam atbildīgi par to, lai būtu risinājumi sociālo pakalpojumu veidā un lai tie būtu pēc iespējas vienveidīgāki. To panākam ar vienādām prasībām, ar problēmu identificēšanu, tiekoties ar vienāda veida pakalpojumu sniedzējiem.
Sākoties šai krīzei, viens no lielākajiem izaicinājumiem bija izlemt, kurus pakalpojumus vispār šajos apstākļos ir iespējams sniegt un – kurus nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt. No vienas puses, jārēķinās, ka pakalpojumi ir saistīti ar cilvēku savstarpējo mijiedarbību, taču ir tā, ka bez virknes pakalpojumu tā saņēmēji nemaz nevar iztikt. Skaidrs, ka viss, kas ir saistīts ar tādām tēmām kā aprūpe, uzraudzība, pamatvajadzības, izmitināšana, nav nekādā veidā pārtraucams. Mums Rīgā ir pansijas pakalpojumi, grupu dzīvokļi, krīzes centri, patversmes utt., ko, loģiski, nevar aizvērt. Un nevar arī mehāniski neuzņemt cilvēkus šāda pakalpojuma saņemšanā. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem sociālo pakalpojumu administrētājiem – kā ātri, atbilstoši klientu interesēm, bet arī tiesiski pieņemt lēmumus par izmaiņām pakalpojumu sniegšanā.
Kādas izmaiņas bija nepieciešamas?
Kā teicu, mums ātri bija jāpieņem lēmums, kuri pakalpojumi jānodrošina, kurus nevar sniegt un kuri varbūt jāsniedz atšķirīgā veidā, nekā iepriekš paredzēts. Teiksim, ir virkne pakalpojumu, kas to saņēmējiem ir ļoti svarīgi, bet nevar tikt sniegti tradicionālā veidā klātienē, kā tas ir, piemēram, ar dienas centriem bērniem. Tomēr vairāki to atbalsta pakalpojumi ir sniedzami attālināti, saglabājot kontaktu ar pusaudžiem, viņu ģimenēm. Šie centri ātri pārorientējās. Taču katram šādam pakalpojumam pamatā ir vai nu nolikums, kas paredz, kā ir jāsniedz šis pakalpojums, vai arī iepirkuma līgums, kas paredz, kas ir jāizpilda. Protams, šie iepirkuma līgumi paredz darbu ar bērnu klātienē. Ja tas nav klātienē, pirmajā mirklī var likties – kā tad sociālo pakalpojumu sniedzēji var attālināti palīdzēt šiem bērniem. Tomēr šī krīze parādīja, ka ar bērniem no tā dēvētajām riska ģimenēm – tādām, kurām ir grūtības ar bērnu audzināšanu, vecāku pienākumu pildīšanu, varbūt arī ar bērnu uzvedību, kas ir kādu problēmu rezultāts utt., – sociālo pakalpojumu sniedzēji arī attālināti var saglabāt saikni, sekot līdzi, vai tiek nodrošinātas bērna vajadzības viņa dzīvesvietā. Tad, lūk, mūsu izaicinājums bija – kā pielāgot sociālo pakalpojumu saturu šai jaunajai situācijai, ko pakalpojumu sniedzējs dara savādāk un kā juridiski nokārtot, ka mēs par šādu (atšķirīgu no iepirktā) pakalpojumu varam veikt samaksu.
Bija vispār iespējams grozīt nepieciešamos dokumentus?
Šī situācija arī parādīja, ka pašreizējā likumdošana, arī ārkārtas situāciju reglamentējošie likumi, īsti neregulē šādu izmaiņu veikšanu. Tā kā pašvaldība pārstāv publisko sektoru, mēs nevaram paši, kā saka, uz savu galvu ko mainīt – ir jābūt ārējam normatīvajam aktam, kas atļauj samaksāt par tieši ārkārtējās situācijas dēļ citādi sniegtu pakalpojumu. Daudz ko, par laimi, ir izdevies iestrādāt Ministru kabineta attiecīgajā rīkojumā un likumos par ārkārtējo situāciju. Bet, piemēram, viena no problēmām, kura ir parādījusies un kuru Rīga, protams, risinās, ir, kā kompensēt sociālo pakalpojumu sniedzējiem izdevumus, kas ir saistīti ar attālināto pakalpojumu sniegšanu Covid-19 dēļ. Tie, pirmkārt, protams, ir dezinfekcijas līdzekļi, individuālās aizsardzības līdzekļi utt., bet ne tikai.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 5. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!