Sākotnējās speciālistu un analītiķu prognozes par Krievijas sāktā kara ilgumu Ukrainā ne tikai nav piepildījušās, bet pat izrādījušās pavisam greizas. Kā situācija tiek vērtēta tagad?
Saprotamu iemeslu dēļ Ukrainas grivna pašlaik nav tā stabilākā pasaules valūta un tās vērtība ir tikai 0,031 eiro. Taču sensenā pagātnē par grivnām dēvēti sudraba stienīši, kuru svars bijis pat lielāks par 200 gramiem.
Aktīvi sodīt Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā ir gatavas tikai nepilna trešdaļa pasaules valstu. Pārējās, tostarp vadošās attīstības valstis, ir noskaņotas Krievijai labvēlīgi vai ievēro neitralitāti, neatbalstot nedz Maskavu, nedz Rietumus. Kādi motīvi diktē šādu izvēli, un kuras valstis uzskatāmas par nozīmīgākajām Krievijas atbalstītājām?
Līdz ar Ukrainas valstiskuma noliegšanu Maskava, sākot karu pret šo valsti, atgādinājusi arī jau kopš Krievijas impērijas laikiem kultivēto tēzi, ka nekādas ukraiņu valodas neesot, jo ukraiņi runājot vien krievu valodas dialektā. Vēsturnieki un lingvisti gan tam kategoriski nepiekrīt.
Otrā pasaules kara laikā Ukrainā bija aktīvs viens vienīgs militārs spēks, kas par savu mērķi bija izvirzījis neatkarīgas valsts izveidošanu, – Ukrainas Sacelšanās armija jeb UPA. Tā karoja gan pret Vācijas okupācijas spēkiem, gan Sarkano armiju (partizānu cīņu pret padomju varu turpinot līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum), gan poļiem, kuri tolaik gribēja atjaunot kontroli pār Rietumukrainu.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis pie atteikšanās no tradicionāli
neitrālā noskaņojuma Somijā un Zviedrijā, un nu jau kādu laiku tiek
runāts par abu šo valstu pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Kādi
faktori stimulē šādu izvēli, un kādas plašāka mēroga sekas šādam solim
varētu būt?
Viens no jautājumiem, kuru aktualizējis Krievijas iebrukums Ukrainā, ir par iespējamo varas maiņu Kremlī. Cik reāla ir iespēja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu zaudēt savu amatu jeb, citiem vārdiem izsakoties, tiktu gāzts no Krievijas troņa?
"Tikai māksla un skaistais" bija vadmotīvs ziemas izskaņas ceļojumam uz Grieķiju, kas notika pēdējā nedēļā pirms lielā gavēņa – šajā grieķu pareizticības zemē tas ir karnevālu laiks. Taču visām tradīcijām, antīkajai mākslai un Bizantijas kultūrslānim pāri klājās tobrīd tikko sāktā Krievijas un Ukrainas kara fons, kas sagrāba kā spīlēs – vai drīkst baudīt un priecāties?
Lai arī Krievijas iebrukums Ukrainā ir novedis pie iepriekš nekad nepieredzēta mēroga vienotības Eiropā, vēršoties pret šo agresiju, vismaz daļai valstu tas radījis arī nopietnu dilemmu, liekot izvēlēties starp ģeopolitiskajām un stratēģiskajām interesēm, kā arī labklājību un iekšpolitisko stabilitāti. Rezultātā attiecību ar Krieviju saraušana ne tuvu nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī varētu šķist.
Dārgāka saulespuķu eļļa, rupjā sāls un kukurūzas miltu deficīts – arī Latvijā pircējus veikalos gaida nepatīkami pārsteigumi, kas saistīti ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un šīs valsts ekonomikas sagraušanu.
Krievijas armijas uzbrukums Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kas nocietinājušies valsts austrumos, ievadīs lielāko kauju Eiropā kopš 1945. gada, un, visticamāk, no tās būs atkarīgs arī visa Krievijas iebrukuma Ukrainā iznākums. Kādi notikumi noveduši līdz šai kaujai, un kamdēļ tā ir tik svarīga abām pusēm?
Kopš Krievijas sāktā iebrukuma Ukrainā ir bažas, ka viens no Maskavas galvenajiem mērķiem ir Odesa – ļoti savdabīga Melnās jūras ostas pilsēta, kurai savulaik bijusi liela loma Krievijas impērijas attīstībā.
Nedaudz vairāk nekā mēneša laikā kopš Krievijas bruņoto spēku iebrukuma Ukrainā šo
valsti ir pametuši ap četriem miljoniem cilvēku, bet iekšzemes bēgļu skaits ir sasniedzis
6,5 miljonus, padarot Ukrainas bēgļu krīzi par lielāko Eiropā kopš II pasaules kara.
Kamēr Rietumu politiķu un ekspertu vidū valda bažas par Ķīnas atbalstu Ukrainā iebrukušajai Krievijai, gan Pekina, gan Maskava lolo katra savus pasaules pārkārtošanas plānus.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainu bijuši spiesti pamest jau trīs miljoni bēgļu. Ļoti iespējams, daļa no viņiem vismaz pārredzamā nākotnē dzimtenē neatgriezīsies, papildinot jau tā plašās ukraiņu diasporas rindas.
Talantīgie turpina radīt un notiekošo pārvērš sāpīgā mākslā; ticīgie lūdzas par visiem; jaunākie cer, ka caur Turciju vēl var pāriet robežu; vecākie atzīst, ka savas dzīves laikā pagriezienu uz gaismu savā valstī vairs necer ieraudzīt; ģimenes līdz pat tālajiem austrumiem baidās no katras aploksnes ar zīmogu. Bet cilvēks parastais, apjucis un nobijies, steidz gādāt pārtikas rezerves – Krievijā cilvēki izjūt trauksmi, kas robežojas ar paniku. Putina sāktais karš posta arī paša valsti un sadragā cilvēku dzīves.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis arī pie strauja energoresursu, tostarp degvielas,
cenu kāpuma rietumvalstīs, un Eiropa šajā ziņā ir dramatiski atkarīga no Krievijas
piegādēm. Kādas ir tās cerības atteikties no agresora enerģētiskajiem apskāvieniem un
atgriezties pie patērētājiem pieņemamām cenām?
Karogs, ģerbonis, himna – tie ir jebkuras valsts galvenie simboli. SestDiena ieskatās to rašanās vēsturē Ukrainā, kas joprojām atrodas visas pasaules uzmanības centrā.
Neraugoties uz iebrukumu Ukrainā, gandrīz trīs ceturtdaļas pasaules valstu tā arī nav atbalstījušas
pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas, paziņojot par savu neitralitāti. Savukārt iepriekš par
"mūžīgi neitrālām" uzskatītas valstis savu nostāju mainījušas. Kas ir šie jaunie "neitrāļi", un kādi
apsvērumi liek tiem izvairīties no Ukrainas atbalstīšanas ar reāliem darbiem?
Kā vienu no aizbildinājumiem iebrukumam Ukrainā Krievijas prezidents Vladimirs Putins minējis to, ka tai "neesot valstiskuma tradīciju" un Ukraina allaž bijusi daļa no Krievijas. Tas, maigi izsakoties, neatbilst patiesībai, un, lai to noskaidrotu, nav jāiedziļinās pat vairāk nekā tūkstoš gadu senā vēsturē.