Treneriem emociju iespaidā gadās sakliegt uz sportistiem un, ja sakliegšana ir pelnīta, palīdz uzmundrināt vai netiek veikta katru dienu, arī paši sportisti to neuzskata par nosodāmu rīcību. Tomēr, ja treneris regulāri uzvedas neatbilstoši atzītajām pieklājības normām, tas var norādīt uz paša speciālista psiholoģiskajām problēmām. Šādā gadījumā pret treneri jau varētu tikt piemērotas Darba likuma vai pat Krimināllikuma normas – no Darba likuma 100. panta piektās daļas izriet, ka sportists bez nekādām juridiskām sekām var izbeigt darba līgumu, ja tiek morāli aizskarts, savukārt Krimināllikuma 132. pants regulē atbildību par draudiem izdarīt, piemēram, smagu miesas bojājumu. Abas šīs situācijas var raksturot kā psiholoģisku teroru, bet tas var spēlētājam likt justies morāli slikti, piemēram, uzkliegšana, kas nav saistīta ar spēli, pastāvīga kritika, mutiski draudi, padarīšana citu acīs par smieklīgu, psihiski slimu, nosūtīšana uz dublieru komandu, lai piespiestu noslēgt jaunu vai izbeigt esošo līgumu, un tamlīdzīgi.
