Pēdējā laikā aizvien biežāk dažādu aptauju rezultāti norāda uz to, ka iedzīvotāju labklājības līmenis krītas, līdzi nesot gan neapmierinātības pieaugumu, gan arī dažādus riskus, kas galu galā var kavēt valsts ekonomisko atveseļošanos pēc Covid-19 pandēmijas.
Laikā, kad Covid-19 pandēmija pieņemas spēkā un aizvien lielākai daļai mājsaimniecību kļūst grūti tikt galā ar ikdienai nepieciešamo preču iegādi un pakalpojumu apmaksu, likumsakarīgs ir jautājums, vai Covid-19 izplatība neapstādinās mūsu labklājības līmeņa izlīdzināšanos ar citām, turīgākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.
Reālais individuālais patēriņš (AIC) uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat otrdien publiskotie koriģētie dati.
Laikā, kad spēkā stājusies virkne ierobežojošu pasākumu ar mērķi samazināt pieaugošo Covid-19 izplatību, rīdziniekiem ir pieejami dažādi tālruņi atbalsta saņemšanai emocionāli grūtos brīžos, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļa.
Nabadzības mazināšana Latvijā var kļūt par vienu no deklaratīviem lozungiem, kas minēts valsts attīstības galvenajos dokumentos, bet realitātē tikai daļēji un nosacīti sasniedz tos cilvēkus, kuriem sociālais atbalsts patiešām nepieciešams, secinājusi Valsts kontrole (VK), revīzijā vērtējot, vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā.
Latvijā ik pa laikam dzirdam – lai tiktu pie labklājības, jākāpina produktivitāte. Minētais nenozīmē, ka vidusmēra Latvijas darbinieks strādātu par maz darba stundu. Šajā gadījumā runa ir par korporatīvā sektora radīto vērtību – jo vērtīgākas preces un pakalpojumus uzņēmums spēj radīt, jo lielāka produktivitāte naudas izteiksmē ir uz vienu strādājošo.