Līdzcietība ir dzīves vērtību pamatā

Kad ierodamies Mellužos ciemos pie radiožurnālistes un rakstnieces Lias Guļevskas, mūs sagaida sirdīgi rejošs, aiz istabas stūra aizslēpies Rūdis. Pēc gada, kad skumjas par pērn citos medību laukos aizgājušo Čiepiņu mazliet rimušās, Lia ar mazdēlu Kristeru šoruden septembrī nolēma dot pajumti no patversmes paņemtam sunītim. «Līdzcietība ir visas dzīves vērtību pamatā,» uzskata Lia. Rūdis vēl mācās novērtēt, kā viņam ir paveicies.

Pēc vienacainās Čiepiņas

Kamēr Rūda uztraukums nerimstas, mājas saimniece mūsu mētelīšus ievīsta dziļāk garderobē – kas zina, kas jaunulim Rūdim, kuram zobiņi niez, varētu būt padomā. «Esmu tamdēļ vienu paciņu ar baldriāna tabletītēm jau iegādājusies, bet tas piederas pie kucēna lietas,» smaidot saka Lia, kura apzinās Rūdīša graušanas tieksmes. Rūdis vēl turpina ierieties un parūkt, bet pats drošāk jūtas savā gultiņā. Viņš pie mums ienāks vēlāk, kad būs apradis ar situāciju un to, ka, saimnieces vārdiem runājot, «visi, kas pie mums nāk ciemos, ir draugi». Jāpagaida gan būs. Patiesībā tikai intervijas noslēgumā – visu tās laiku ziņkāri aiz durvīm, ausis saspicējis, tomēr nedroši klausījies svešinieku sarunās – šķelmīgais šunelis pienāk tā kārtīgi saostīties. Un tad jau arī piesardzīgi ļaujas glāstiem. Samtaini mīļš.

Lia sāk stāstu: «Mums piecpadsmit gadus bija sunītis ar vienu actiņu, aizgāja pagājušā gada oktobrī. Ļoti, ļoti žēl, bet pēdējos trīs gadus Čiepiņa turējās uz sirdszālēm. Pie mums viņa nonāca, kad meita Diāna internetā pamanīja sludinājumu, ka Cēsu pusē vienās mājās suņu mammai dziļā vecumā piedzimušas divas meitenītes – viena normāla, otra ar vienu actiņu. Suņu mamma bija sagrēkojusi ar kaimiņu sunīti, neviens nebija gaidījis, ka šai taksītei vēl lielos gados varētu rasties kucēni. Mūs uzrunāja tieši šī vienacainā Čiepiņa. Sarunājām tikšanos pie Bērzkroga un laimīgi pārvedām kucēnu mājās.» Lia rāda pēdējās vasaras bildes ar Čiepiņu, kura esot bijusi ļoti sirsnīgs suns. «Netīšām pārsakoties, arī Rūdi esmu vairākkārt nosaukusi par Čiepiņu – atmiņās viņa ir mīlīga, mazliet patstāvīga, jo nebija mācīta pavēles klausīt. Mums ir liels dārzs ar pļavu, te netrūkst vietas, kur sunim skriet. Arī Rūdim tagad ir labi, nav jāsēž kaktiņā, gaidot, kad to izvedīs ārā, – dārzā var izskrieties. Kad Čiepiņa aizgāja, uzreiz nevarēju paņemt citu suni, bet zināju, ka man noteikti būs nākamais suns,» stāsta Lia.