Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Par godu draudzībai

Uz Gruziju dodamies pirmo reizi, un par to daudzi brīnās. Gruzija pēdējā laikā ir latviešu iecienīts galamērķis. Vīns, kalni, ēdiens, un visi šeit zina Latviju.

Daudz dzirdēts par gruzīnu plašo sirdi un viesmīlību. Bija radies iespaids, ka visi, tikko izkāpuši no lidmašīnas, attopas sēžam pie bagātīgi klāta galda, kur ne par ko nav jāmaksā un tikai jācilā glāzes par godu mīlai, senčiem un mūžīgai draudzībai. Mēs ar šīs tautas viesmīlību sastopamies jau lidmašīnā. Gruzīnu blakussēdētājs mums piedāvā savu sviestmaizi, pēc tam Tbilisi ar taksi aizved līdz viesnīcai un atsakās pieņemt naudu, jo tās viņam esot gana.

Uzreiz arī pieredzam gruzīnu prasmi izmantot situāciju, lai naudu nopelnītu. Tiklīdz izkāpju no takša, klāt ir kāds pašnodarbinātais, kurš gādīgi aiznes manu somu līdz dažu metru attālumā esošās viesnīcas durvīm. Protams, tas nav bezmaksas pakalpojums. Vēlāk apmetamies dzīvoklī, ko esam rezervējuši platformā Airbnb. Atslēgas izsniedz dāma no tuvējā skaistumkopšanas salona, viņa ir tik valdonīga, ka esmu gatava tūdaļ iet palīdzēt veidot frizūras un klāt grimu, ja viņa man to liktu.

Pirmajā pastaigā pa pilsētu iemaldāmies krāmu tirgū uz tā sauktā Sausā tilta. Šeit ir atrodams viss PSRS kultūras mantojums, sākot no vafeļu pannām un beidzot ar grāmatām par Staļinu. Mēs priecājamies, tirgū uzejot grāmatiņu Latvijas skati.

 

Mans draugs Raimonds Pauls

Pirmajā maltītē uzreiz ķeramies klāt pie gruzīnu nacionālā ēdiena – hinkali – krogā Veliaminov, kurā ar glāzīti šņabja pusdienas bauda arī vietējie. Pareizi apēst hinkali nozīmē paņemt to rokā, eleganti izsūkt buljonu, apēst saturu un galiņu atstāt uz šķīvja. Ceļojumā to izdarīt ideāli mums neizdodas ne reizi. Gruzīnu viesmīlība noteikti neizpaužas apkalpošanas kultūrā, kuru kapitālismam raksturīgais princips "klientam vienmēr taisnība" pagaidām skāris visai maz.

Pie vakariņu galda kādā citā kafejnīcā mūs uzrunā vijolnieks, kurš apgalvo, ka viņa draugs ir Raimonds Pauls, un tam par godu nospēlē dziesmas Par pēdējo lapu motīvu. Beidzot esam valstī, kurā tiešām zina Latviju! Nevaram pretoties kārdinājumam pirmajā vakarā iepazīt Tbilisi alternatīvās mūzikas kultūru un dodamies uz krogu Mozaīka. Šeit viss ir līdzīgi kā Latvijas alternatīvajos bāros – skan Rietumu rokmūzika, uz sienām Deivida Bovija attēli, hinkali vietā pasniedz avokado salātus, un kāds zēns, neizpelnoties īpašu ievērību, pie bāra izģērbjas kails.

 

Autentiskas izjūtas pirtī

Turpmākās dienas aizvadām, apmeklējot Tbilisi tūrisma galamērķus, – ar gaisa tramvaju uzbraucam apskatīt pieminekli Mātei Gruzijai un Narikalas cietoksni, mošeju, kas ilgi bijusi vienīgā, kuru apmeklē gan šiīti, gan sunnīti, mākslas muzeju ar bagātīgu slavenākā gruzīnu mākslinieka Pirosmani darbu kolekciju, kā arī gruzīnu pirtis. Mazgāšanās procedūrai izvēlamies privātu telpu, kas piedāvā tradicionālo pirti, sēravota baseinu un masāžu. Mani berž sieviete treniņtērpā, savukārt mans draugs piedzīvo autentiskākas izjūtas – viņu kārtīgi nomazgā omulīgs kails pirtnieks ar apaļu vēderu.

Blakus pirtīm agrākās upes gultnē ir izveidota pastaigu taka, kas aizved līdz ūdenskritumam pašā pilsētas centrā. Apskatām arī bijušo Gruzijas galvaspilsētu Mchetu un Džvali klosteri, kas ir nepilnas stundas attālumā no Tbilisi. Starppilsētu pārbraucieniem var izvēlēties sabiedrisko transportu, taču ļoti populāri ir neoficiālie pārvadātāji, kuri tūristus medī pie ieejas autoostā. Pilsētas apskatē lielākoties dodamies kājām, tālākiem attālumiem izmantojam metro vai taksi, jo esam par slinku, lai šifrētu gruzīnu alfabētā rakstītos galamērķu nosaukumus. Ielas Gruzijā ir slikti apgaismotas, un gājēju pāreju priekšrocības gruzīni īsti vēl nav atklājuši, tāpēc pastaigas tumsā nereti sagādā ciešanas.

 

Tā, meitenīt, ir čača

Šajās dienās esam paspējuši nogaršot arī citus gruzīnu nacionālos ēdienus – Adžārijas hačapuri ar olu vidū, čihirtmas zupu, kas īpaši veldzē paģiru gadījumā, šašliku, spinātu un valriekstu vīstokļus, vistas čahohbili un, protams, arī iedzēruši vīnu un čaču. Dažādi nenosakāma satura brūvējumi nemarķētās plastmasas pudelēs atrodami ik uz stūra. Vienu tādu, domājot, ka pērku mandarīnu limonādi, es gandrīz iegādājos saldējuma veikalā, tomēr pārdevēja mani pasaudzē, pirms pirkuma gādīgi informēdama: "Tā, meitenīt, ir čača."

Kādā no vakariem padodamies vietnes Tripadvisor ieteikumam un ejam uz restorānu Barbarestan, kas piedāvā ēdienus no kādas XIX gadsimta gruzīnu baroneses recepšu grāmatas, kuru īpašnieki uzgājuši krāmu tirgū uz Sausā tilta. Mājīgi, mūsdienīgi, garšīgi, taču galvenais – šeit mums netipiski Gruzijai iedod katram savu ēdienkarti. Ceļojuma beigās gan vienojamies, ka dīvainā kārtā visgaršīgākā pieredze bijusi tūristu kvartāla restorānā ar bezpersonisko nosaukumu Friend’s House.

 

Varbūt nevajadzēja tā nesties

Uz Kahetiju dodamies ar gidu. Ceļi dažos posmos ir briesmīgi, taču gids brauc, cik ātri vien iespējams. Mašīna sāk nepatīkami grabēt, un šoferis konstatē, ka būšot nepieciešams remonts. "Varbūt nevajadzēja tā nesties," nodomājam. Pirmais galamērķis ir klintī izveidotais iespaidīgais Dāvida Garedžas klosteris. Pašā kalna galā ir robeža ar Azerbaidžānu. Robežas pārkāpšana rada īpašu pacilājumu tieši vīriešos. Tālāk braucam uz Bodbes klosteri un Svētās Nino – Gruzijas kristītājas – kapavietu. Pa ceļam ar sajūsmu vērojam milzīgus aitu barus, kurus gani zirgos kopā ar suņiem ved uz ziemu mājās no ganībām.

Nakšņojam Sighnaghi, kur pieredzam vēl divus gruzīnu viesmīlības paraugdemonstrējumus: vakarā bārmenis mums uzsauc glāzīti čačas, no rīta viesnīcas saimnieks piedāvā izrādīt savu vīna pagrabu. Vīnu Gruzijā darina lielās māla krūkās, kas iebūvētas pagraba grīdā. Saimniekam tādas ir divas – sarkanajam un baltajam vīnam –, un viņš mūs laipni pacienā. Kad pēc lēniem malkiem nobaudītas otrās glāzes "jaunā vīna" attopamies, vai nav pieņemts tās pie katra tosta tukšot līdz galam, viņš atbild: "Ir. Bet, tā kā ir rīts, es uz jums neapvainojos."

Atpakaļceļā apskatām vēl vairākus klosterus kalnos, vīna darītavu un dodamies uz Telavi, jo tieši no šīs pilsētas nāk filmas Mimino galvenais varonis. Telavi teju vienīgais apskates objekts ir ļoti resna un vairāk nekā 900 gadu veca sikomore (tas ir koks). To arī noglāstām un apskaujam. Atgriezušies Tbilisi, noskaidrojam, ka mūsu prombūtnes laikā centrā mēģināts uzspridzināt kādu deputātu, tomēr viss beidzies bez upuriem.

 

Noziedzība ir izskausta

Tbilisi apskatām izmēros iespaidīgo Svētās Trīsvienības baznīcu, kas no ārpuses organiski iederas pilsētas ainavā, bet iekšpusē vēl ir vēsa un neapdzīvota jeb "ņenamoļennaja" (lūgšanām nepiepildīta – no krievu valodas). Vecpilsēta ir mājīga, ar glītām, krāsainām un apskretušām mājām, kuras izdaiļo slavenie balkoniņi. Bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili pilsētai atstājis vairākas iespaidīgas un pretrunīgi vērtētas modernās arhitektūras celtnes: Miera tiltu, mūzikas teātra un izstāžu zāli Rikes parkā un citus objektus.

Lai gan pretrunīgi vērtēts ir arī pats prezidents, vienā jautājumā visi mūsu aptaujātie iedzīvotāji ir vienisprātis – noziedzību pilsētā viņš ir izskaudis. Pilsētas ielās ir ne tikai droši, bet nemana arī apreibušu «brīvo cilvēku» kolonijas, kuras Rīgā var novērot masveidā. Moderna tendence Tbilisi ir pie krogiem, kafejnīcām un veikaliem izvietot citātus par vīnu un dzīves baudīšanu. Pavisam citu – daudz šmulīgāku un skaistiem citātiem nepiesārņotu – galvaspilsētu var ieraudzīt tirgū Dezertieris. Tas ir pilns garšvielu, augļu un gruzīnu vietējo snikeru – čurčhelu –, kā arī brīvs no Eiropas Savienības regulām, kas nosaka, ka gaļai un zivīm ir jābūt izvietotām īpašās vitrīnās, nevis sakrautām uz koka galdiem. 

 

Kņaziene uzklāj galdu

Apmeklējam Gruzijas augstāko kalnu – Kazbeku –, kura dēļ esam spiesti samelot kundzēm no Vācijas un Austrālijas, kuras vaicā, vai arī mēs par braucienu maksāsim 15 lari. Patiesībā mūsu sarunātā cena ir par pieciem lari mazāka, tomēr šoferis mūs lūdz melot, lai vairāk nopelnītu, un mēs baidāmies viņu neklausīt. Ceļš līdz Kazbekam ir bīstams, taču pasakains, tāpēc cenšos koncentrēties uz tālumā lidojoša ērgļa graciozajiem spārnu vēzieniem, nevis domāt par nāves briesmām, kas mani gaida katrā pagriezienā. Vēlāk, kāpjot lejā, sastopam govju ganāmpulku, kas pusdieno kapsētā.

Pēdējās dienas gluži nejauši pavadām mākslinieku rezidencē Garikulā. Šeit ierodas mākslinieki no dažādām pasaules malām, lai dzertu vīnu, gatavotu kopīgas maltītes un – vēlams – atstātu piemiņai no sevis kādu mākslas darbu. Blakus rezidencei atrodas pils. Tās mantiniece kņaziene Tardžnišvili mums sniedz plašu ieskatu laikazoba krietni pabojātajās telpās un savā dzimtas kokā, kuru veido tikai ļoti slaveni cilvēki. Mēs diemžēl nezinām gandrīz nevienu, bet pieklājības pēc samelojam – jau otrreiz! –, ka par dažiem esam dzirdējuši. Vizītes beigās kņaziene mums uzklāj galdu un saliek līdzi maisiņā kukurūzas pīrāgus, vīna pudeli, hačapuri un ābolus, aizbildinoties, ka pati vairs tikpat kā neēdot.

Tbilisi klaiņojošo suņu mums ir žēl, taču Garikulas suņi ir tik tievi, ka negribēt viņus pabarot nav iespējams, tāpēc vietējā veikaliņā iegādājos maisiņu ar cīsiņiem. Viens no suņukiem ir tik izsalcis, ka rauj cīsiņu laukā no rokām un pārkož man pirkstu. Rezultātā esmu spiesta potēties pret trakumsērgu. rsts smaidot un ar gruzīniem raksturīgo frāzi: "Bez probļem!"/"Nekādu problēmu!" iedur man sešas potes, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja