Lai nerastos aizdomas, ka šajā kultūrinstitūcijā – šajā muzeja ēkā – tiek demonstrētas kādas nebūt fizioloģiskas vai metaforiskas ar nevainības (virginity) jēdzienu saistītas mantiņas (jo ASV, piemēram, ir Blusu muzejs – saprotams, veltīts mazajām, žiperīgajām Dieva radībām), jāpaskaidro, ka Nevainības (innocence) muzejs ir sava veida viena autora teātris – ekspozīcija, kuru savācis un iekārtojis Nobela prēmijas laureāts literatūrā (2006), arī Latvijas lasītājiem labi pazīstamais turku rakstnieks Orhans Pamuks.
Nevainības muzejs izauga no romāna Nevainības muzejs, kuru Pamuks publicēja 2008. gadā. Gan grāmatas, gan vēl jo vairāk muzeja tapšanas vēsture ir unikāla: vispirms jau tas ir pirmais muzejs pasaulē, kas tapis pēc daiļdarba motīviem. Annes Frankas māja muzejs Amsterdamā neskaitās, jo veltīts ebreju meitenes dienasgrāmatai, t. i., dokumentālajai prozai.
Romāna ideja Orhanam Pamukam radās pēc tikšanās ar Osmaņu princi – pirms trīsdesmit gadiem Pamukam laimējās ar sirmo dižciltīgās dzimtas pēcteci vakariņot kādā Aleksandrijas namā. Princis tik ļoti sapņojis par atgriešanos Turcijā, ka rakstniekam izteicis priekšlikumu: varbūt jūs varat uz Stambulu aizvest kaut vai manu izšūdināto zīda kabatlakatiņu un slepeni nogādāt to mūsu ģimenes pilī?
Rakstnieka fantāzijā vispirms radās romāna aizmetņi – cik aizraujoši būtu stāstīt par lietām un priekšmetiem, starp kuriem esi pavadījis savu mūžu. Pamuks stāsta: "Priekšmetu kolekcionēšana un vākšana drīz vien kļuva par manu apsēstību. Es sāku vākt izsmēķus (Pamuks 20 gadu pats bijis nelabojams smēķētājs – divas paciņas dienā, "pūta dūmus kā riktīgs turks"), tukšās pudeles, kabatlakatus, porcelāna figūriņas – sevišķi man iepatikās sunīši –, krāmu tirgos pirku skatu kartītes, senas kurpes un pat piecdesmito gadu drēbes, vecas pēckara laiku kinobiļetes un citus nekam nederīgus krāmus, kuri kaut kādā jocīgā veidā tomēr piesaistīja manu vai vismaz manu acu uzmanību, – un no visiem šiem nieciņiem dzima romāns. Nevainības muzejs stāsta par to, kā mīlestība spēj pārmainīt cilvēku. Jo mūža galā, iespējams, vienīgais, kas ir palicis pāri no jūtām, no mīlestības, ir šie sīkumi, šīs lietas. Jo mēs visi esam mirstīgi. Muzeja ideja radās paralēli grāmatai – speciāli muzejam es iegādājos namu nabadzīgā Stambulas rajonā. Pamazām vairākos gados es to piepildīju un apdzīvoju. Tā kā pusi gada pavadu Ņujorkā, kur pasniedzu literatūru, muzejs netop tik ātri, kā gribētos, bet vecas lietas ar laiku tikai iegūst lielāku vērtību – tās arvien vairāk apaug ar atmiņām."
Pat paviršā virtuālā ekskursijā pa Nevainības muzeju (www.masumiyetmuzesi.org) ir apjaušams, ka Pamuka gadījumā mums ir darīšana ar neordināru prātu – jo biežākā atbilde uz jautājumu, kādēļ viņš izveidojis "pats savu" muzeju jeb muzeju lietām un sajūtām, ir izsmeļoša: "Es vienkārši mīlu muzejus – tāpat kā es mīlu labus stāstus."