Tajās mūs uzrunā apbrīnojami, dzīvesgudri cilvēki, kuriem kopīga kāda samērā reta īpašība – brīvība nebaidīties. Jesajas Berlina atceres dienā kinoteātrī Splendid Palace vārds "brīvība" izskan daudz – gan Igaunijas prezidenta lekcijā, gan ļoti interesantā diskusijā par brīvību un novērošanu, kurā bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš piemin vienu no četrām bijušā ASV prezidenta Franklina Rūzvelta fundamentālajām brīvībām – brīvību nebaidīties (freedom from fear). Otrā pasaules kara situācijā Rūzvelts runā par valstu atbruņošanos līdz līmenim, lai neviena pasaules tauta vairs neapdraudētu citu ar bruņotu iebrukumu. Es par šo vārdu salikumu domāju individuālā līmenī.
16. maijā Rīgas biržā – tikšanās ar filozofu, matemātiķi un politiķi, bijušo Bogotas mēru Antanu Mocku, kurš nebaidījās atlaist līdz kaulam korumpēto pilsētas policiju un tās vietā kārtības uzturēšanai un ceļu satiksmes regulēšanai algot mīmus. Viņš nebaidījās līdz zodam bruņoto galvaspilsētu aicināt nodot ieročus. Lai no bailēm pasargātu savus pilsoņus, Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienās viņš visu pilsētu pasludināja par skatuvi, bet tajā notiekošo – par izrādi, jo uz skatuves bija aizliegts lietot ieročus. Saņēmis atentāta draudus, Mockus nebaidījās nēsāt bruņuvesti ar sirds rajonā izgrieztu caurumu sirds formā.
Citudien jaunajā bibliotēkā notiek saruna ar fotogrāfu Antuānu Dagatu, kurš nebaidās dzīvot bez konkrētas dzīvesvietas un pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri, Dagatas vārdiem runājot, jau sen atrodas aiz tās robežas, kur beidzas cerība. Ievelkošās, atklātās, skaistās un sāpīgās fotogrāfijās viņš iemūžina "neredzamos" cilvēkus, no kuriem mēs tik paniski baidāmies, – narkomānus, prostitūtas, atkarīgos, slimos, sajukušos. Kādā citā reizē, apsēdušies pie pārlaicīgajām Vijas Celmiņas gleznām, amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un publicists Eliots Veinbergers un Ieva Lešinska dāvā pāris desmitiem klausītāju brīnišķīgu sarunu par zvaigznēm, laiku, mākslu un Buša politiku, par kuru Veinbergers nenobijās uzrakstīt tādas esejas kā Ko es dzirdēju par Irāku un Kas šeit notika: Buša hronikas. Trešās maija ceturtdienas vakarā pārpildītā Splendid Palace otrā stāva zālē sanākušos uzrunā argentīniešu fotogrāfs Markoss Lopess, kurš nebaidās doties uz Rīgas rajoniem, lai iepazītu nejauši satiktus cilvēkus un iemūžinātu viņus inscenētās fotogrāfijās savā izteiksmīgajā poplatino stilā.
Pirmo reizi uz rajonu Vecmīlgrāvi devās arī Piena festivāls, kas notika Ziemeļblāzmas pilī un parkā. Nākamajā dienā stilīgā vietējo produktu veikalā nejauši dzirdu divu Rīgas zelta jauniešu sarunu – Piena festā viss bija kolosāli, tik pozitīvi un mierīgi, un vietējie arī nemaz netraucēja. Piezīmē par vietējiem skan tāds dīvains atvieglojums. Mums tā brīvība nebaidīties vēl jāmācās.