Jaunais franču pianists, Alfrēda Korto Mūzikas augstskolas students Likā Debargs, kurš tikai divdesmit gadu vecumā izlēma kļūt par profesionālu pianistu un jau pēc četriem gadiem pērnvasar kļuva par 15. Starptautiskā Čaikovska konkursa sensāciju, patiešām ir ģēnijs. Viņa solokoncertā sestdien Lielajā ģildē tas bija skaidrs jau no pirmajām Domeniko Skarlati sonātes taktīm. Tāda muzikalitāte, pārsteidzoši smalkas un tēlainas toņa krāsas. Jaunas idejas, sākot no neparasti dzīvās artikulācijas un beidzot ar improvizējoša pianista brīvību, kas iederas Skarlati mūzikā, vienlaikus nopurinot tai muzejiskās pareizības putekļus. XVIII gadsimta itāļu komponista četru sonāšu lasījumā es šajā vakarā viņu iepazinu pilnīgi no jauna. To starpbrīdī apstiprināja arī pianisti, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori.
Ažiotāža, kas teju gadu virmo ap Likā Debarga neparasto dzīvesstāstu, nav reklāmas triks. Īsais konspekts: kopš vienpadsmit gadu vecuma savam priekam "grabinājis" klavieres kāda vienaudža mājās, tikai pēc dzirdes tverot iepatikušos džeza skaņdarbus. Līdz divdesmit gadu vecumam nespēlējis vispār. Pēdējos piecos gados lietpratīgas profesores vadībā, bet joprojām bez savām klavierēm pamanījies kļūt par īstu virtuozu un, galvenais, par dziļu un gudru mākslinieku, kurš nāk ar savu redzējumu. Tas ir tik atšķirīgs, spilgts un brīvs, kādu spēj piedāvāt tikai ārkārtēji talantīgs, mūzikai dzimis dabasbērns. Tāds, kurš nav iedzīts nepārkāpjamu tradīciju, likumu un šablonu stūrī. Taču pianista sniegumā nav ne izcelties vai izaicināt kāra narcisisma, ne vēlmes izpatikt publikas vēlmēm, ne "dievišķā haosa". Te valda sava dziļi individuāla, radoša kārtība un mākslinieciskā loģika. Pāri visam – komponistu radītie mūzikas tēli. Skarlati, Ravela, Metnera, piedevās vēl arī Forē, Šopēna un Šūmaņa mūzikas pasaule.
No programmā dzirdētā patlaban tieši Skarlati un Ravels ir Debarga mūzika. Vēl vairāk – telpa, kurā viņš vienkārši dzīvo. Morisa Ravela Nakts Gaspāra triju daļu ciklā pianists ar skanējumiem vienkārši gleznoja rēgainos tēlus un noskaņas, kurām komponists iedvesmojies no Aloizija Bertrāna dzejas. Te vidū starp sapni un nomoda vīziju bija nāras Undīnes neprognozējamība un ūdens rotaļas. Te cauri karātavu nāves stingumam filosofiskā vienaldzībā skanēja tālais zvans. Te saltas tirpas pār kauliem uzdzina sastapšanās ar baiso punduri un soģi Skarbo, kas nepazīst žēluma. Ir vienkārši apbrīnojami, kādas krāsas Debargs izvilināja no nolietotā, valsts galvaspilsētas galvenajai koncertzālei neatbilstošā flīģeļa, kuru Latvijas jaunā pianisma zvaigzne Georgijs Osokins, šopavasar saņemot Lielo mūzikas balvu, pelnīti nosauca par mirušu instrumentu. Kā gan laikā, kad citās Latvijas pilsētās baudām mūziku uz izciliem instrumentiem, tāds stāvoklis ieildzis Latvijas valsts galvaspilsētas galvenajā koncertvietā?! Slavenās Dārziņskolas klavieru skumjo sāgu un jaunas akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā šoreiz pat neskaršu.