Iedvesmojošs, emocionāli piepildīts notikums, kas vienlaikus lika jautāt, kurp šodien vedam Dziesmu svētkus. Tāds bija diriģentu domubiedru Agitas Ikaunieces un Inta Teterovska izlolotais koru, tautas deju ansambļu un pūtēju orķestra koncerts GI DO dziesmu svētki, kas sestdien, 28. oktobrī, notika Latvijas Universitātes Lielajā aulā un joprojām ir skatāms LMT straumējumā. Triju koru, triju latviešu tautas deju ansambļu, Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestra, instrumentālas grupas un deviņu diriģentu vadībā vārda vistiešākajā nozīmē izskanēja Gido Kokara (1921–2017) Dziesmu svētku mantojums – programma, kādu mūsu koru kultūras ikona, ilggadējais meistars bija iecerējis Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem. Oficiālajiem svētku rīkotājiem – Nacionālajam kultūras centram – viņš to piedāvāja jau 2013. gada septembrī. "Ar šo brīdi sākās mans brīvprātīgais Mežaparka koncertu mākslinieciskās koncepcijas veidošanas darbs," lasāms programmiņā publicētajā Gido Kokara rokrakstā.
Gadu vēlāk viņš jau pilnībā bija izveidojis gan svētku atklāšanas, gan noslēguma programmu un vērsās pie rīkotājiem ar lūgumu tās pieņemt "mākslinieciskās kvalitātes tālākai uzlabošanai" viņa vadībā. Meistars bija arī sapulcējis domubiedru radošo grupu. Taču šodien Dziesmu un deju svētku gaitas rit citādi: mākslinieciskos vadītājus izvēlas koncepciju – filosofiskas īsprozas formā rakstītu pieteikumu – konkursā. Svētku galvenais saturs – pašas dziesmas un dejas – tiek izraudzītas tikai pēc tam, pakārtojot stāstam. Simtgades Dziesmu svētkus veido cita radošā komanda.
Savukārt GI DO dziesmu svētki jau prologā raidīja neatvairāmi spēcīgu, koncentrētu emocionālo enerģiju, augstākais punkts tika sasniegts Imanta Kalniņa Pūt, vējiņi saviļņojošajā skanējumā (savulaik filmai radītajam instrumentālajam darbam kora balsu salikumu izveidojis Edgars Račevskis). Tautasdziesma Pūt, vējiņi bija visa koncerta vadmotīvs, turpinot ar Emiļa Melngaiļa apdari, ieskanēšanos Marģera Zariņa un Uģa Prauliņa skaņdarbos un vainagojot ar Jurjānu Andreja apdari, kuru, līdzdziedot arī publikai, diriģēja visi koncerta diriģenti.
Visi koncerta dalībnieki – no abiem mākslinieciskajiem vadītājiem līdz režisoram Jurim Jonelim – sekoja Gido Kokara brīvprātības idejai. Tas nekas, ka šodienas sabiedrībā, kuru arvien uzstājīgāk diriģē naudas vara, altruistiskas brīvprātīgas iniciatīvas tiek uztvertas teju kā sinonīms neprātīgumam. It īpaši, ja runājam par lielmeistariem nozares galvgalī. Kamēr daudzi simti koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru vadītāji no visas sirds strādā par niecīgu, gluži simbolisku atlīdzību, Dziesmu un deju svētki no kopīga, brīvprātīga visas tautas kultūras, garīgo ideālu un radošā talanta apliecinājuma arvien vairāk pārvēršas par egoistisku personisko radošo ambīciju un interešu īstenošanas platformu dažiem. Par katru cenu. Lai cik absurdi, tas notiek tieši atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados.