Es piedzimu 18. novembrī, kas, tāpat kā dzimšanas vieta Latvija, Rīga, nebija mana apzināta izvēle. Tomēr katru gadu svinēt savus šūpuļsvētkus kopā ar dzimteni man vienmēr likusies kā īpaša privilēģija, lai gan bez salūta un filmas Ceplis televīzijā es arī mierīgi varētu iztikt. Man nebija ne iespējas cīnīties par neatkarības atjaunošanu, ne balsot par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā, tādējādi tiešā veidā nekā neesmu ietekmējusi ārpolitisko situāciju, kurā Latvija kā valsts atrodas šobrīd. Un tomēr jūtos par to lielā mērā atbildīga. Sevišķi jau tāpēc, ka Latvija joprojām uzvedas kā pusaudze, kura brīdī, kad vecāki pēkšņi atbildējuši ar "labi" uz lūgumu pavadīt nakti ārpus mājas, nezina, ko ar šo negaidīto brīvību iesākt. Vairāk nekā 20 gadu pēc neatkarības atgūšanas, bet joprojām par mazu, lai laistu vienu tajos mītiskajos pasaules plašajos ceļos.
Es savus pusaudža gadus piedzīvoju laikā, kad jēdziens "identitāte", lietojot jauno latviešu vārdnīcas cienīgu saukli, sāka "izjukt pa pikseļiem". Pirmkārt, jau parādījās internets un datorspēles, kā The Sims, kurās varēja sev uzbūvēt sirds viskārotāko profilu jeb virtuālo personību. Tā bija negaidīta iespēja piedalīties tādā kā modernās pasaules globalizētā Venēcijas karnevālā. Otrkārt, Eiropa atvēra savas robežas, lidmašīnas biļetes kļuva arvien pieejamākas, un jebkura grāmatu bildītēs vai televīzijā redzētā sapņu zeme pēkšņi bija pietuvojusies tīkamā rokas stiepiena attālumā. Varēja nospriest – kāpēc man nebūt mierīgam un laiskam kā spānim un nedoties uz Barselonu, saklausīties grupas Sigur Rós un Air, lai nolemtu kļūt par tādu pašu sapņainu burvi kā jebkurš islandietis, vai arī uzvilkt tik ērto sari, sākt ēst ar rokām un uzturēt sevi pie labas fiziskās un garīgās veselības ar jogas palīdzību jeb – kļūt par vienmēr laimīgo un patieso indieti.
Palikt par latvieti – nevis mūžam karojošo, kas ir pret visu, bet nav ne par ko un pat īslaicīgu izbraukšanu ārpus Latvijas uzskata par nodevību pret valsti, bet to pašapzinīgo un par sevi drošo – bija daudz grūtāk. Vēl grūtāk droši vien bija tikai šeit dzīvojošajiem krieviem, kuru neapskaužamo situāciju toreiz, pēc neatkarības atgūšanas, ar vēsu prātu sāku apzināties tikai samērā nesen.
Tāpēc es, nopūšot svecītes savā un Latvijas kopīgajā dzimšanas dienas tortītē, ievēlēšos briedumu. Rotaļāties krustcelēs, protams, ir aizraujoši, taču ilgtermiņā diezgan bīstami. Tikpat labi kā nabaga lata kurss pret eiro mums ir jāapzina kurss, kurā kopīgi virzāmies tagad. Pilnībā aizbēgt no savas identitātes ir neiespējami, taču tad, ja kāds jūtas vairāk piederīgs kādai citai teritorijai vai dzīvesstilam, šo izvēli, pārmetoši turot rokās pastalas un dainu krājumu, nedrīkstētu nosodīt. Man šķiet aizraujoši pieredzēt, kā Latvija šobrīd veidojas, ļaujot mums atkal atklāt dzimtenē paslēptos dārgumus vai radīt tos no jauna. Tāpat man meža smarža vienmēr būs mīļāka par jebkuru pasaules augstāko kalnu, un iespēju izteikties dzimtajā valodā savā valstī uzskatīšu par lielu ieguvumu. Tā ir mana apzināta izvēle.
Baselona