Pieredzēju situāciju, kad draugs ārzemēs guva smagu traumu, un man bija jāpieņem lēmums par viņa transportēšanu uz Latviju. Kad bijām trauksmaini, taču kopumā veiksmīgi sasnieguši slimnīcu dzimtenē, devos pie ārsta noskaidrot drauga veselības stāvokli, uz ko saņēmu negaidītu atbildi: "Atvainojos, bet šādu informāciju varu sniegt tikai pirmās pakāpes radiniekiem." Pēc bezmiegā pavadītām apmēram divām diennaktīm pagriezos, lai ietu laukā, un no sirds vēlējos iespert pa viņa durvīm. Kamēr nesaskaries ar šādām situācijām, kopdzīves reģistrēšana var šķist lieka formalitāte. Tāpat kā reti kurš domā par apdrošināšanu, kamēr ir vesels un skaists. Iedomājoties, ka ir cilvēki, kuri dzīvo kopā mīlestībā, taču pakļauti riskam piedzīvot šādas situācijas tikai tāpēc, ka sabiedrība viņu tiesībām vēl nav gatava, pārņem arhaiskas skumjas.
Agrāk laulībai bija galvenokārt darījuma raksturs. Ja tostarp gadījās arī kādas jūtas – brīnišķīgi, bet ne obligāti. Gribētos ticēt, ka situācija ir mainījusies un lielākā daļa attiecību vismaz sākotnēji tiek nodibinātas mīlestības, nevis ekonomiska pamatojuma dēļ. Likumam ir jāseko vajadzībām, kas rodas šīs kopdzīves rezultātā, garantējot bērnu aizbildniecības, mantojuma un citas juridiskās tiesības. Demokrātiskas valsts likumdošanai jāpadara savstarpējās attiecības iespējami taisnīgas pret visiem indivīdiem, kā arī elastīgi jāpielāgojas pārmaiņām sabiedrībā. Taču atsevišķas amatpersonas diemžēl labprātāk iet vieglāko ceļu un nevis veicina diskusiju un piedāvātu argumentus, bet nevainīgi piesedzas ar Satversmi, sakot: "Es neko nezinu, prasiet to 110. pantam!"
Andrim Kivičam ir dziesma, kurā viņš uzdod eksistenciālas dabas jautājumu: "Kas ir normāli, un kas ne?" Tā vien šķiet, ka aiz cēlā postulāta par ģimenes vērtību graušanu slēpjas aizvainots iekšējās balss iebildums: "Man tas neliekas normāli!" Mīlestība ir brīnišķīga, par to nevienam šaubu nav, bet pamēģini tikai iemīlēties nepareizajā! Apzinoties, cik tas ir iracionāls process, protams, to ir "viegli" garantēt. Dažiem ir tā laime iemīlēties brīvā, glītā un strādīgā pretējā dzimuma vienaudzī, bet citi pelnījuši nosodījumu, iemīloties vecākā, precētā vai skolotājā. Tāpat kā obligāti bija jāiet piedalīties vēlēšanās. Ar "obligāti" es domāju – tad, ja balsosi par "pareizo" partiju. Tāda mums te, izsakoties Osvalda Zebra vārdiem, demokrātiska "brīvība tīklos". Taču aiz katras situācijas, kas kādam galīgi neliekas normāla, ir cilvēks un viņa stāsts. Un tieši caur kultūras pieredzi mēs varam kļūt tolerantāki un empātiskāki, un tā vietā, lai nosodītu, iemācītos šos stāstus saredzēt. Tur mums atkal pirmā postpadomju valsts, kas pieņēmusi partnerattiecības reģistrācijas likumu, ir priekšā.