Kā valsts, kuras vēsture ir tikai četrdesmit četru prezidentu garumā, bet kuras Neatkarības deklarācija tapusi septiņpadsmit gadu pirms tam, kad franči nocirta galvu savam pēdējam karalim, spējusi motivēt miljoniem iebraucēju tur palikt, nopelnīt, piedalīties, justies droši un kopt demokrātiju kā kopējo lietu. Starp citu, nesolot, ka nekad nebūs jājūtas pazemotam, sociāli neaizsargātam, ka nebūs jāguļ Jaungada un citās naktīs uz ielas kaut kur no 47. ielas uz leju. Neskaitāmo debesskrāpju un Amerikas karogu fons, Ņujorkas ielu sakārtojums ir tas, kas ievieš skaidrus spēles noteikumus, – grūti apmaldīties gan topogrāfiskajā, gan pārējā ziņā – Centrālparka apkārtne ar Piektās un Sestās avēnijas visu pasaules zīmolu spožumu un Manhetenas dienvidu gals, kur piestāja ieceļotāju kuģi. Vertikāle skaidra – visādās nozīmēs.
Kaut kas ir – sajūtā, ka esi tuvu pasaules centram, kurā var dabūt un zaudēt visu, jo te ir iespēja. Tādiem, kas ar talantu un nežēlīgu darbu ir nopelnījuši te lomas. Kad vietā, kur nav tūkstošgadu kultūras vēstures, tagad tiek savākts viss – muzejos, teātros, biržās –, un tur starp milzīgo piedāvājumu, mākslu ieskaitot, ir gan ilgos gados pārbaudīti un skatītāju joprojām skatīti mēsli, gan kaut kas līdzīgs īstumam. Nedēļas laikā mēs paspējām redzēt un samaksāt lielu naudu, lai noķertu drusku no tā. Arī Skārletu Johansoni Brodvejā Tenesija Viljamsa Kaķī uz nokaitēta skārda jumta ar precizitāti sīkumos, pat dienvidu akcentu ieskaitot, lai būtu, kā rakstījis Viljamss, un dekorāciju vairākos stāvos ar īstenības imitāciju un brīnišķīgām gaismām, un vēja un citiem efektiem. Tikai bez dzīvības, partnera sajūtas un jebkādas ķīmijas. Tās dzīvības, ko Alvis Hermanis ir ienesis Eiropā, – maigums, ansamblis, dvēsele.
Un tad Metropolitēns, kur džentlmeņi tauriņos, sapucējušās dāmas, pavisam nedaudz tūristu un jauniešu džinsos ar klēpī salocītām virsdrēbēm zālē, bet uz skatuves tuksnesis, Trojas zirgs un gaismas, kurās atainotas visas diennakts un ģeogrāfiskās vietas nianses, – tas, ko sauc par skaistumu un grandiozumu. Piecu stundu operas garums pusotru dienu pēc ierašanās Ņujorkā un mēģinājuma pierast pie septiņu stundu laika starpības ir vienīgais iemesls, kāpēc kaut ko palaižu garām Hektora Berlioza operas Trojieši iestudējumā. Šķēpi, kas sākumā šķiet sadurti cilvēkos, ceļas kopā ar kori Trojā, lai izrādes beigās jau pavisam citā pasaules malā – Ziemeļāfrikā – atkal sabruktu tādā pašā pozā. Kāds plašums un mūzika! Bet tajā vakarā mēs piedzīvojām kādu citu skaistumu – lepnumu par to, ka esmu dzimusi Latvijā. Kāda Ņujorkas kundze starpbrīdī sarunājoties nenoturējās un pajautāja, no kurienes mēs esam. "Latvija" viņai neko neizteica. Toties Metropolitēna mēneša žurnālā bija publicēta intervija ar operas zvaigzni Kristīni Opolais, tur bija uzskaitīti arī citi latvieši, kuri uzstājas šajā teātrī, – Elīna Garanča, Andris Nelsons, Maija Kovaļevska – ar jautājumu, kā tāda maza zeme var radīt tik daudz talantu. Kad Ņujorkas kundze šo lappusi apskatīja, viņa pajautāja, cik tajā Latvijā ir iedzīvotāju. Un viņas izbrīns par atbildi, ka tikai divi miljoni, ir atbilde visiem, kuriem liekas, ka kultūra ir kaut kas, kas nevienam neko nedod un neizsaka.
Mēs atvedām kādu lielformāta foto – Ņujorku, kas uzņemta mirklī, kad jau sākusies vētra Sendija, pagājušā gada novembrī, puse pilsētas jau ir bez elektrības, un Manhetenas aprises tikai nojaušamas. Kā stāstu par to, cik neaizsargāta un atkarīga tā ir. Arī par to, kā iespējams radīt mākslu no visa, ja tas ir patiesi un skaisti. Pat ja traģiski – kā milzīgajā ūdens straumes nolemtībā, kas traucas lejup būvbedrē un pazūd kubos, kas izbūvēti 9/11 memoriālā no zemes noslaucīto debesskrāpju vietā.