Rendijs Brekers ar trompeti rīkojās tikpat veikli kā netīrais Klints Īstvuds ar revolveri kovboju filmās. Kad nešāva, atvainojos, nespēlēja, mūziķis savu instrumentu virpināja pirkstos kā vesternu varoņi, un es pēkšņi mūziķa vietā redzēju kovboju, kuram dzīvē svarīgas trīs lietas – pistole, zirgs un cepure. Kovboja cepures vietā džezistam bija naģene, bet bigbends varētu būt lielisks kaujas zirgs, iztēlojos. Brekera pirkstiem kustoties pa instrumentu, nodomāju, ka viņš to nespēlē, – tie slīd tik ātri un viegli, ka atgādina vēju, kas maigi glāsta pļavu jūlija dienā. Arī skaņa bija viegla, bet ilgi man to baudīt neizdevās. Pēc kādas kompozīcijas zāles tumsā sāka brīkšķēt krēsli un koncertu pameta vairāki pāri. Pēc nākamās kompozīcijas atkal tas pats – klupdami un tumsā ķerdamies aiz klausītāju kājām, zāli pameta padsmit cilvēku. Pēc brīža no manas rindas nolēma izlauzties kupls pensionāru pāris, nosprūda, bet nu jau tas bija pievienojies kuplam dezertējošo pulciņam, kas ar pieliektu galvu desoja cauri zālei visu atlikušo koncertu. Rendijs Brekers vēl sauca: "I love you", bet nekas nelīdzēja – beigās Kongresu nama zāle bija patukša. Līdz pēdējiem autobusiem vēl tā kā par agru, tāpēc nevarēju saprast iemeslu, līdz mans ceļš veda gar Operu, kur bija sācies superkoncerta Dzimuši Rīgā ģenerālmēģinājums. Redzot "mūzikas cienītāju" nākamo pulcēšanās vietu, aizdomājos, kā TV pults ideja maina dzīvi. Klikts, tu esi vienā kanālā, klikts – nākamajā. Šis koncerts nočekots, dajoš nākamo. Buklets, ko nupat manīju Britu muzejā Londonā, precīzi apliecina šodienas pieeju – 10 Best Things to See In 1 Hour tas saucās un piedāvāja iespēju stundas laikā iebāzt galvā visskaistāko no cilvēces vēstures. Neesmu labāks – kad, Britu muzejam slēdzoties, mani meta ārā, vitrīnās ķerdamies, vēl centos iedziļināties okeāniešu rotaslietās, bet, iznācis uz ielas, uzreiz izpētīju, uz kuru muzeju vēl varētu paspēt, lai ar ļimstošām kājām vēl kaut ko uzsūktu.
Tomēr ir joma, kur man ir izdevies pārraut šo nolādēto vajadzību pēc pārsātinājuma. Pēc kārtējās reizes, atgriežoties no ceļojuma ar tūkstoš bildēm, kas nekad netiek sašķirotas un spiež datora sirdi, es piespiedu sevi pāriet atpakaļ uz filmām. Turklāt uz diapozitīviem, kas vakaros ar šķērēm jāgriež un jāliek rāmīšos. Un izrādās, desmit dienām Londonā pietiek ar 36 kadriem, un kas ir vēl pārsteidzošāk – skatoties attēlus projektorā uz sienas, tie vairs nesastāv no kantainiem pikseļiem!
Nesen lasīju angļu džentlmeņa uzvedības noteikumos, ka īsts džentlmenis nekad publiskā vietā nelietos pārnēsājamo telefonu. Ir piebilsts, ka telefonam jābūt, bet tas jāglabā mašīnā, lai vajadzības gadījumā izsauktu tehnisko palīdzību. Atteikties no tālruņa būtu otrs solis, kas piebremzētu dzīvi ar TV pulti rokā. Starp citu, Rīgā ir pāris leģendāru cilvēku, kas nelieto mobilo principa pēc, ar to iemantojot teju viedo statusu, un tiešām – visu cieņu viņiem.