Laimīgu 2020. gadu, laimīgu jauno desmitgadi! Esam pārkāpuši jaunam gadu slieksnim, un laimes vēlējumu vidū ir bijuši arī tādi, kas mērķēti apjomīgākam laika nogrieznim – desmitgadei. Šāds vēlējums skan arī kā mudinājums izvērtēt XXI gadsimta otro desmitgadi, kuru esam piedzīvojuši. Tā ir katra paša izšķiršanās, cik patiesam būt, atbildot uz jautājumu, kā tu esi to pavadījis. Publiski vienkāršāk ir runāt par mākslas faktiem, kuri konstruē suverēnu realitāti un kuru jēga ir palīdzēt izvērtēt noteiktu laika sprīdi, ko ikdienišķajā skrējienā analizēt nav ne laika, ne vēlēšanās. Jo – ja nu daļa no šausmīgi svarīgajiem izaicinājumiem ir pašapmāns?
2019. gada nogalē mani uzrunāja divi kultūras fakti – izrāde Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) Svaigās asinis, kurā piedalās Kultūras akadēmijas studenti, un Mārtina Skorsēzes sleja laikrakstā The New York Times, kas uzdod precīzus jautājumus.
Par pirmo darbu. Neglorificēšu izrādi, nevērtēšu katra aktiera/studenta sniegumu, taču šī režisora Alvja Hermaņa veidotā tekstu kompilācija, kas atsevišķu monologu formā prezentē kāda fenomenāla Silīcija ielejas uzņēmuma spožumu un krahu, ir precīzs trāpījums. Nešaubieties – panākumu pamats ir prezentācijas prasme: precīzi iestudēta runas dramaturģija, niansēta ķermeņa horeogrāfija, acu skatiena un runas intonācijas niansētība, to saskaņotība, dramaturģiskais potenciāls, kas ir tik būtisks, iepazīstinot publiku ar kādas līknes, grafika, idejas vai personīgās pieredzes svarīgumu, – vārdu sakot, verbālā un neverbālā komunikācija, kuras nianses piedāvā apgūt kursos un runas skolās. Atļaušos tieši tā interpretēt Svešo asiņu vēstījumu, kura komunikācijā izmantota globāli populāro TED prezentāciju formula. Šī šķietami vienkāršā JRT mācību skatuves izrāde ir precīza laika zīme. Tā laika, kuru mēs īpaši neanalizējam, jo nav jau laika – ir jāgatavo prezentācijas.
Par otro darbu. Vērts izlasīt Mārtina Skorsēzes sleju, kurā viņš skaidro, kālab uzskata, ka ASV supervaroņu filmas – Marvel komiksu filmas –, ar ko mūs baro Holivuda, nav kino. "Man un tiem režisoriem, kurus es mīlu un respektēju, maniem draugiem, kuri arī sāka veidot filmas laikā, kad to sāku darīt es, filmas bija estētiskas, emocionālas un garīgas atklāsmes jautājums. Tajās bija raksturi, cilvēku raksturu sarežģītība – to pretrunīgums un paradoksi, veids, kā cilvēki var ievainot cits citu, mīlēt cits citu un pēkšņi nonākt aci pret aci ar sevi pašu. (..) Un atslēgas vārds: kino bija mākslas forma. (..) Mūsdienu filmu franšīzu būtība balstās tirgus pētījumos, fokusa grupās, pētījumos, pārbaudēs, vēlreizējos pētījumos, uzlabojumos un modifikācijās, līdz filmas ir gatavas patēriņam. (..) Ja jūs man teiksiet, ka cilvēkiem ir jādod tas, ko viņi pieprasa, es nepiekritīšu. Tas ir vistas un olas jautājums. Ja auditorijai piedāvā un pārdod tikai viena veida filmas, viņi gribēs skatīties tikai viena veida darbus. Katram, kurš vēlas veidot filmas vai sāk to darīt, ir jārēķinās, ka attieksme pret mākslu ir kļuvusi brutāla un nelabvēlīga. Un, uzrakstot šos vārdus, mani pārņem šausmīgas skumjas." (Martin Scorsese: I Said Marvel Movies Aren’t Cinema. Let Me Explain. The New York Times, 04.11.2019.)
Lai jaunajā gadā mazāk prezentāciju un supervaroņu filmu!
It tikko sācies