Berlīnē noslēdzies ikgadējais Theatertreffen – festivāls jeb skate, kurā kritiķu kopa atlasījusi desmit nozīmīgāko sezonas iestudējumu vācu valodas teātru areālā, proti, Vācijā, Austrijā, Šveicē. Bez patīkamā fakta, ka labāko desmitniekā iekļauts arī Alvja Hermaņa Cīrihes teātrī iestudētais Kaspars Hauzers – stindzinoši perfekta, bet arī emocionāla izrāde, par kuru Evita Sniedze rakstīja mūsu Teātra Vēstneša 2013. gada 1. burtnīcā, – jā, kārtējo reizi jāatzīst, ka ne tikai lielā, arī mazā – mākslas – pasaule ir sarukusi līdz dūrītes mērogiem. Mēs sen dzīvojam kopīgā informācijas un tēlu telpā, mijiedarbojoties un viļņveida kustībām pārstrādājot un atzīstot svešas pieredzes, reizēm tās pieņemot par īsti savām. Ja ignorējam šo atkarību no globālās kultūrtelpas, mums draud ieslīgšana pašapmierinātā provinciālismā.
Piemēram, skaists žests ir Theatertreffen rīkotāju nodoms šogad par "visvislabāko" atzītajai izrādei tradicionālo suminājumu vietā pasniegt mājas arestā ieslodzītā ķīniešu mākslinieka disidenta Aja Veiveja mākslas darbu no grandiozās personālizstādes, kas apskatāma Berlīnes izstāžu kompleksā Martin-Gropius-Bau. Brīnumains ir pats šīs Eiropā plašākās retrospekcijas tapšanas process – tā kā Veivejam Ķīnas varas iestādes atņēmušas pasi, liedzot viņam iespēju ceļot, visu Berlīnes izstādi slavenais mākslinieks menedžēja un iekārtoja, izmantodams internetu un Skype. Un tie ir desmitiem tūkstošu (!) objektu, ko Aja Veiveja izpalīgi no Ķīnas un citurienes nogādāja Vācijā. Theatertreffen balva būs mākslas objekts, kas radīts no Sičuaņas pamatskolas ēkas gruvešiem, kuri savākti pēc 2008. gada zemestrīces – šī dabas traģēdija prasīja 100 000 cilvēku dzīvību. Lūk, nezinot šo kontekstu, varētu pasmīkņāt: kas tad tā par balvu – metālkonstrukcijas lauskas…
Savukārt cits Teātru tikšanās skates dalībnieks beļģu horeogrāfs Alēns Platels skatē demonstrēja jaunāko darbu – kopā ar savu trupu Les Ballets C. de la B. un Minhenes Kammerspiele iestudēto baletu, nē, kustību teātri Tauberbach. Tulkojumā – kurlais Bahs. Ja nezina, ka izrādes iedvesmas avots ir dokumentāls stāsts par kādu brazīliešu sievieti, kura dzīvo atkritumu izgāztuvē (sk. Markosa Prado dokfilmu Estamira), un poļu mākslinieka Artura Žmijevska sociālais projekts – kopā ar kurlu ļaužu pulciņu iemācīties un dziedāt Baha skaņdarbus –, nav jau milzu bēda. Taču, ja šīs saiknes ar citu mākslinieku tēlu un domāšanas pasauli ņem vērā, sāc pavisam citādi skatīties Platela baletu, kurā dievišķas balsis atskan no skatuves debesīm, bet dejotāji allaž glābjošo "mātes miesu" vietā izkārpās no smirdīgu lupatu un citu draņķību kaudzēm. Platels atrod skaistumu tur, kur ierindas pilsonis saskata vien haosu, netīrību, sociālo apātiju, slimīgumu un bezcerību. Un viņam kopā ar aktieriem/dejotājiem tas izdodas tā, ka vārdos nav iespējams aprakstīt. Katarsiskas sajūtas, kas apliecina cerību piķa nakts melnumā un lūgšanu pēc atpestīšanas tad, kad, šķiet, nevienam gar tevi nav ne vismazākās daļas. Kaut kāds reliģiozs trauslums stāstā par līdzās esošajiem. Kāds betona skabargas kumāsiņš, kas ieduras ledusaukstā sirdī. Kaut kā tā – katrs lūdz, kā māk.