Iespējas sevi parādīt tiek piespēlētas ik pa brīdim – pasaules hokeja čempionāts, Eirovīzija, NATO samits, skaistākās eiro monētiņas kalšana, tagad Rīga ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Ne vienmēr ir gājis veiksmīgi – piemēram, ierakstot interneta meklētājā "valsts tēls", kā viena no pirmajām tēmām parādās Latvijas izgāšanās Frankfurtes grāmatu mesē. Latvijas stends visā valstu plejādē izskatījies tik nabadzīgs, ka citu valstu pārstāvji nākuši izteikt līdzjūtību. Arī drīzā nākotnē sevis prezentēšanas disciplīnā mūs sagaida vairāki izaicinājumi: nākamgad gan Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē, gan dalība Milānas Expo, 2018. gadā – valsts simtgade, un, iespējams, Baltijas valstis būs galvenās viešņas Londonas grāmatu tirgū.
Šie pasākumi ir paredzēti ne tikai kvalitatīvai laika pavadīšanai un nacionālās pašapziņas celšanai, lieku reizi atgādinot sev pašiem, ka Latvija var, bet arī tik pragmatiskām lietām kā tūrisma un atpazīstamības veicināšana. Protams, valsts tēls nav tikai vērienīga atrādīšanās starptautiskos pasākumos, bet ļoti komplekss pasākums, taču – vai mums pašiem ir skaidrība par lielākajiem trumpjiem?
Pirmais par Latviju nāk prātā sauklis "Zeme, kas dzied" un atrašanās otrajā vietā pasaules zaļāko valstu topā. Arī man tek asaras Dziesmu svētkos, arī es dodos uz mežu pēc sēnēm un miera, arī manu sirdi sildīja pacilājošā Renāra Kaupera dziesma Welcome to My Country, taču reti kurš ārzemnieks kaut ko no tā nosauks, ja jautāsit – ko viņš domā par Latviju. Igauņi tikmēr ļoti cenšas būt IT lielvalsts un virzīties tuvāk Ziemeļvalstīm, tādā veidā gan izskatoties nedaudz smieklīgi.
Nu un kas, ka viņiem ir Skype? Eiro monēta toties viņiem ir viena no neglītākajām! Vēl igauņi nesen paspēja izcelties ar netradicionālāku pieeju valsts reklāmas kampaņai, liekot Eiropas nodokļu maksātāju naudu uz Robija Viljamsa kārts un iekļaujot dziedātāja DVD Igaunijas ainavas, kā arī reklamējoties viņa Facebook lapā (šo pasākumu finansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds). Bet – ko nu atkal daudz par to Igauniju.
Spānijas Basku Zemes lielākajā pilsētā Bilbao, piemēram, krīzes laikā 90. gadu beigās visi līdzekļi tika ieguldīti laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanā, lai gan visa sabiedrība (ieskaitot inteliģenci!) bija pret. Pirms vairākiem gadiem Bilbao Gugenheima muzejs Vanity Fair aptaujā tika atzīts par XX gadsimta nogales nozīmīgāko celtni, kuras tā sauktais ekonomiskais efekts – tā trūkumu nereti pārmet kultūrai – tiek lēsts ap 150 miljoniem gadā (82% tūristu Bilbao kā galamērķi izvēlējušies tikai muzeja dēļ).
Laikmetīgās mākslas muzejs mums vēl ir tikai sapnis, pagaidām jāturpina priecāties par jaunuzcelto bibliotēku un pasaules mēroga operu, taču tas tikai apliecina, ka saturs pats par sevi ir vērtība un reklāma tā priekšā var nobālēt. Tieši pretēji 2009. gadā rīkojās Austrālija, kas izsludināja kārtējo "pasaules labāko darbu" (nesen ar līdzīgu piedāvājumu nāca klajā arī alkoholiskais dzēriens Havana Club) – kļūt par Lielā Barjerrifa mazās Hamiltona salas uzraugu. Šādā veidā ar nelieliem finanšu ieguldījumiem saliņa uz brīdi nokļuva pasaules mediju uzmanības centrā, un uz iekārojamo darbu pretendēja pat grupas Coldplay dziedātājs Kriss Mārtins.
Protams, lielu ieguldījumu valsts tēla veidošanā netieši rada arī pasaules mēroga izcilības kultūrā, sportā un politikā. Pietiek ar vienu ļoti labu, pazīstamu mūziķi, rakstnieku, BMX braucēju vai pludmales volejbolistu, lai tas pavērtu plašāku ceļu visai nozarei kopumā. Taču precīzus novērojumus par to, ko paši, ejot pa ielu dziedādami, tik ļoti varbūt nepamanām, sniedz Latvijas ciemiņi.
Nesen Rīga mājaslapā Presseurop.eu tika atzīta par jauno hipsteru galvaspilsētu, kurā var atrast daudz mazu, patīkami nobružātu kultūras un izklaides iestāžu. Savukārt populārā angļu pavāra Džeimija Olivera čoms Kevins Kārrs savā blogā ierakstīja, ka Latvija ēdienu ziņā ir vislabākā vieta, kurai "skrējis cauri". Tāpēc ir jārada saturs – ne tikai jāpriecājas par mežiem un aizrautīgo dziedāšanu, bet jāinvestē zinātnē un jāceļ augšā Laikmetīgās mākslas muzejs. Jānovērtē arī tas, kas mums jau ir, piemēram, garšīgi un lēti ēdieni un mākslinieciski noskaņotiem jauniešiem ļoti draudzīga galvaspilsēta. Savukārt laba, netradicionāla kampaņa – ja vien tas nav kārtējais klips, par kuru galvenokārt papriecāties pašam, kas arī nav slikti, bet...