Cilvēki, slēpdamies no neierasti karstās septembra saules, stāvēja ēnā, tādējādi atstājot tukšu laukumu starp klausītāju un dzejnieku. Uz lasījuma vadītājas pamudinājumu: "Nāciet tuvāk dzejniekam!" – atsaucās un attālumu samazināja vien daži. Pat mans labestīgais drauds mikrofonā: "Ja nenāksiet tuvāk, nelasīšu!" – nenostrādāja. Attālums palika nepierunājams.
Dzejnieka ķermenis ar gigantisko Raiņa pieminekli fonā šķita niecīgs un grotesks, un klausītāju neieņemtais laukums tikai atsedza to kailumu, ar kādu spēj runāt vienīgi pašpietiekama vientulība. Varbūt vienīgais, kas dzejniekam nepieder, ir viņa paša ķermenis. Tieši šī nepakļaušanās ķermenim rada to, ko bieži sauc par dzeju. Pēc lasījuma Esplanādē visi tika laipni aicināti virzīties uz atjaunoto Aspazijas un Raiņa muzeju Baznīcas ielā. Pēc renovācijas es tur vēl nebiju bijusi, un mana ziņkārība bija liela.
Jau sperot pirmo soli muzejā, es neapzināti biju nolēmusi nepakļauties. Pirmais, kas pēc atjaunotajiem uzrakstiem uz muzeja vārtiem lika sevi manīt, bija smarža. Lai arī krietnu laiku nebiju muzejā ciemojusies, reizē ar Raiņa istabas kušeti spēju atmiņā atsaukt arī tās smaržu. Ar telpām un mājām ir līdzīgi kā ar cilvēkiem. Lai iemīlētos, dažkārt pietiek ar otra cilvēka smaržu. Tobrīd, kad iegāju muzejā no sētas puses, pārņēma sajūta, ka esmu iegājusi nedzīvā telpā.
Mana atmiņa nepakļāvās jaunās telpas uzstājībai un atsvešinātībai. Aiz stikla glīti sarindotās Raiņa un Aspazijas grāmatas drīzāk atgādināja akmeņus, kurus ar muzejā ienākušo kāds nevis mēģināja satuvināt, bet attālināt. Raiņa citāti uz citādi praktiski lietojamajiem krēsliem drīzāk lika novērsties nekā pievērsties. Izstaigājusi pirmo muzeja stāvu, neatradu nevienu dzīvu vietu. Varbūt es biju pārāk nepakļāvīga, iztēlojoties muzejā omulīgu, dzīvam cilvēkam domātu stūrīti, kurā var vienā mierā sēdēt uz ķebļa, dzert kafiju un pieskarties tām pašām grāmatām, kurām pieskārās Rainis un Aspazija.
Pirmajā stāvā sastapu muzeja darbinieci, kura, šķiet, bija manu nepakļāvību pamanījusi. Uzkāpjot otrajā stāvā un ieraugot Raiņa hūti (kuru, protams, piemērīju), mani uz īsu brīdi pārņēma atvieglojums, un šķita, ka esmu atgriezusies tajā atmiņas zonā, kura vēl atpazīst. Dīvainas aizmirstības pārņemta, noliku somu uz tuvākā krēsla un jau liecos bildēt rozes Aspazijas buduārā, kad aiz muguras izdzirdēju muzeja darbinieces balsi: "Kas uzlika somu uz Aspazijas krēsla? Tur nedrīkst!" Nepaspējusi nobildēt rozes, salēcos un atskatījos. Atkāpdamās no darbinieces, paliku neizpratnē stāvam uz grezna tepiķa pie Aspazijas dīvāniņa.
Arī tur jau biju plānojusi mazliet atsēsties un atpūsties. Muzeja darbiniece, ieraudzījusi mani tā stāvam, turpināja: "Lūdzu, nokāpiet no tā tepiķa!" Tajā brīdī man nu gan bija par daudz, un es, paķērusi somu no Aspazijas krēsla, teju nesāku draudēt: "Es tad eju prom!" Iestājās klusums, telpā ienāca vēl daži cilvēki, kuriem muzeja darbiniece tad uzreiz pievērsās. Mani viņa beidzot lika mierā, taču es turpināju viņu vērot. Viņas mēbeļu pieskatīšana bija apbrīnas vērta, bet es šeit nebiju ieradusies skatīties uz mēbelēm. Biju ieradusies kaut ko sajust vietā, kurā just bija nepieklājīgi.
Dzejas dienas ir īpašs gadalaiks. Savukārt tam, kuram katra diena ir kā dzejas diena, ir cerības izglābties. No pasaules, kurā ir pārāk daudz mēbeļu, durvju un skumju. Noteikti iesaku apmeklēt renovēto Raiņa un Aspazijas muzeju Baznīcas ielā 30. Un ejiet tuvāk dzejniekiem!