Šoreiz (atkal un vēlreiz) par Valsts Kultūrkapitāla fondu, tikai citā griezumā, neizmantojot kārdinošo atšķirību starp “treknajiem gadiem” un šodienu, kā arī izņemot no KM budžeta LNB celtniecībai paredzētos līdzekļus – tie ir vienreizēji izdevumi, kas šogad mākslīgi uzpūš kopējo KM finanšu apjomu, tā radot ne visai korektu priekšstatu par kultūras sfērai pieejamo naudu. Diemžēl, pat samazinot KM budžetu gandrīz uz pusi, VKKF uz ministrijas fona izskatās nožēlojami.
| Gads | Kultūras ministrijas budžets | VKKF fonda budžets | VKKF budžeta attiecība pret KM budžetu % |
|---|---|---|---|
| 2002 | 24,5 milj. Ls | 5,4 milj. Ls | 22% |
| 2012 | 62 milj. Ls (bez LNB celtniecības) | 2,1 milj. Ls | 3,5% |
| Pieaugums 2,5 reizes | Samazinājums 2,5 reizes | Samazinājums 6 reizes |
(Jāatzīmē, ka 2002. gads nebija ”treknais” – IKP uz vienu iedzīvotāju bija 2,5 reizes zemāks, nekā šobrīd.)
Pa desmit gadiem daudz kas izmainījies KM un VKKF finanšu attiecībās. Pateicoties VKKF finansējuma avotu maiņai 2003. gadā, fonds kļuva absolūti atkarīgs no politiķu un ierēdņu labvēlības. Toreiz, pirms deviņiem gadiem uzvarēja taisnprātīgums, politiskie muskuļi un pārliecība, ka jāsagrauj viss, kas bijis pirms tam. Ko lai saka – varas skurbumā katram var gadīties. Pagāja laiks, nāca citi vadoņi, dažbrīd likās, varbūt izdosies vēsturisko taisnīgumu atjaunot - daudz tika skaidrots, runāts dažādos līmeņos, rakstītas vēstules, vākti paraksti, un ne mazums politiķu (it īpaši pirms vēlēšanām), tai skaitā kultūras ministri, piekrītoši māja ar galvām: jā, taisnība, vajadzētu atgriezties pie iepriekšējās kārtības – “iezīmētajiem” akcīzes nodokļiem. Tomēr nekā. Kāpēc nekas neizdevās, ir diezgan skaidri nojaušams – ja politiķu tekstiņi bieži vien ir tīrie pekstiņi, tad Finanšu ministrijas ierēdņu sacītais vārds ir spēcīgs un nesatricināms. Un politiķi tam mēdz klausīt pat vairāk nekā sev. Patiesības labad jāteic, ka ir jau arī ērti: jā, mēs jau gribētu, bet Finanšu ministrija saka, ka nevar. Nez kādēļ igauņi var, arī mūsu priekšteči pirmskara Latvijā varēja (1920. gadā dibinātais Latvijas Kultūras fonds tika finansēts no ienākumiem par alkoholu, tabaku un nodevas par importētajām kinofilmām. Igaunijā šāds modelis darbojas jau 17 gadus – Igaunijas KKF budžets 2012. gadā ir 14 miljoni latu), bet mēs nē.
Nevaram tādēļ, ka pašreizējā situācija ir izdevīga gan Finanšu, gan Kultūras ministrijas ierēdņiem. Ja pirmajiem vienkārši tā ir ērtāk dzīvot – mazāk apgrūtinājumu un galvas lauzīšanas, sastādot valsts budžetu, tad otrajiem ir vieglāk manipulēt ar kultūrai piešķirto naudu. KM līdz šim ir bijis ļoti parocīgi ar VKKF līdzekļiem aizbāzt spraugas, kas saistītas gan ar pašas ministrijas tēriņiem (projektiem), gan tai piederošo valsts iestāžu uzturēšanas izmaksu pieaugumu (ēku uzturēšana, komunālie maksājumi, algas, utt.). Ne jau visus caurumus tā varēja aizlāpīt, nē – tik daudz naudas VKKF nekad nav bijis. Tomēr fondam, pārkāpjot likumu (VKKF likums nosaka, ka nākamajā gadā fondam nedrīkst piešķirt mazāk naudas kā iepriekšējā), ir noņemts tieši tik, lai tas nonāktu distrofiskā stāvoklī, un pamazām kļūtu bezjēdzīgs. Šķiet, nav tālu brīdis, kad atbildīgās amatpersonas, VKKF likvidācijas svinībās varēs pacelt šampanieša glāzes un atviegloti uzelpot – Uh, beidzot tās galvassāpes ir prom. Es nebūt nesabiezinu krāsas, skaitļu dinamika atspoguļo realitāti – KM budžetam ir tendence pieaugt, VKKF samazināties. Skaitļi nemelo, tie godīgi parāda amatpersonu attieksmi.
Valsts Kultūrkapitāla fonda likuma 3. pants nosaka: “fonda mērķis ir veicināt līdzsvarotu visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām.” Ko nozīmē - saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām? Kultūrpolitikas vadlīnijām... kaut kāds smagnējs un nepanesams tukšums dveš no šiem vārdiem. KKF likumā, kas tika pieņemts 1997. gadā, birokrātiska pļāpīguma bija stipri mazāk. Būtu labi, pie šīs likuma versijas arī atgriezties.