Nepiederot ne kultūrai, ne sportam, veikali un veikalnieki nekad nav tikuši vietējā mēroga baltajā sarakstā. Nav brīnums, jo veikalu neviens vairs neuztver kā vilinošu skatlogu komplektā ar specifisku sortimentu un personīgi pazīstamu pārdevēju. Veikals mūsdienās ir kaste ceļmalā, kurā visi var dabūt visu, vai pilsētas centram atņemta telpa, kam visi logi nolīmēti ar raibām bildēm.
Man patīk mazie veikali, un es neesmu viena, jo arvien vairāk pilsētas un ekonomikas tēmām veltītu mediju raksta par to, cik svarīgi ir nepazaudēt mazos veikalus pilsētu centros un apkaimēs, jo tie, tāpat kā vietējā baznīca, krodziņš un bibliotēka, veido vietas vizuālo identitāti un rada apstākļus sirsnīgai kaimiņu būšanai. Ar mazo veikalnieku ir iespējams parunāties, kamēr lielajā kastē pārdevējs svērs un fasēs, līdz pār galvu krītoši bluķi jūs šķirs. Mazais būs dārgāks, bet lielais, piedāvājot izdevīgu atlaidi, būs piecreiz piesmējis savu piegādātāju, darbinieku un apkārtni. Ja vilcināsieties, mazais veikals durvis slēgs arī vēlāk, nekā ierasts, lielajā sargs ar buldoga skatienu jūs aizraidīs bešā.
Britu televīzijas sērijās par Hariju Gordonu Selfridžu ir epizode, kurā slaveno Londonas universālveikalu piemeklē satraukums, gaidot sufražistu gājienu. Ir divdesmitā gadsimta sākums, sievietes pieprasa līdztiesību, haoss garantēts. Kā rīkoties? – domā progresīvais veikalnieks Selfridžs. Pieļaut grautiņu vai aicināt talkā policiju un mītiņotājas izgaiņāt, apmierinot turīgās klientes, taču šādi apliecinot neglābjamu vecmodīgumu? Izeja kopā ar stilistu tiek rasta vienā naktī, kareivīgā sieviešu pūļa priekšā otrā rītā atklājot jaunāko skatloga iekārtojumu ar moderni ģērbtu dāmu tēliem un atbalsta saukļiem.
Veikals ar skatlogiem, izkārtni un tādiem sīkiem rituāliem kā dekorāciju maiņa un logu spodrināšana ir pilsētai neatņemama kultūras daļa. Vislabāk man patīk krēslas stundas un vēli vakari, kad veikali jau ciet un atdzīvojas skatlogu tēli. Izgaismotas, skaisti tērptas būtnes, optiskas ilūzijas, mirdzoša briljanta actiņa, pasaule, kura daudziem nepieejama, bet pēc kuras ļauts ilgoties. Mani neapbēdina tas, ka skatlogos redzamais man nav pa kabatai, es spēju uzlādēties no skaistuma, kas atvērts pilsētai.
Rīgas skaistākie skatlogi bieži ir iekārtoti pēc stingri reglamentētām skicēm, kas nāk no ārzemēm. Vietējo prioritāte biežāk ir izkliegties par akcijām, atlaidēm, trakajām dienām. Kāds laiku pa laikam atceras kustīgās Bērnu pasaules skatloga lelles, mazu jandāliņu savulaik sacēla mākslas projekts viesnīcas Rīga skatlogos, nu īsa skatlogu mākslas akcija ar skolēnu projektiem vērojama Berga bazārā.
Jums patika dzeltenās occupy me uzlīmes uz Rīgas tukšajiem namiem? Man joprojām netīkami redzēt šo minivandalismu, īpaši aktuālajā politiskajā kontekstā. Vai mākslā ir vairāk atļauts okupēt kāda privātīpašumu nekā politikā? Šaubos, jo daudz aktuālāk un nevardarbīgāk pavasarī man šķiet nostaigāt pa ielām un uz katra netīrā skatloga uzrakstīt wash me/nomazgā mani.