Par lielu dzīvi literatūrā

Atceros man pašam būtisko iepazīšanos ar mūsu izcilo prozaiķi Valentīnu Jākobsonu, kuru ar Ivasku vienoja patiesa draudzība un kas pārstāvēja to lielo, spēcīgo latviešu paaudzi. Viņu abu dzīves personificē ne vien raksturīgus latviešu likteņus pagājušajā gadsimtā, bet – bez jebkādas patētikas – būšanu pāri vaidiem vai samiernieciskai nonīkšanai, kam viegli varētu atrast dažādus attaisnojumus; pāri sīkmanīgiem aizvainojumiem vai lepnībai. Viņi personificē to Latviju un latviskumu, kas vienmēr paliek neaizsniedzami jebkurai politiskai idejai, jebkurai nacionālisma ideoloģijai – latviskumu, kas nav ne mērķis, ne līdzeklis, ne iemesls, ne attaisnojums, bet ir dabisks, neuzsvērts, bet nekādos apstākļos nenodots un nenozaudēts eksistences saturs.

Domāju, ka Latvijā pašlaik ir ļoti maz cilvēku, kas spētu ne vien uzņemties, bet arī pilnvērtīgi tikt galā ar ieceri par Astrīdes Ivaskas dzīvei veltītu grāmatu. Šo uzdevumu par grūtu padara vairāki iemesli. Pirmais un galvenais, manuprāt, ir joprojām izplūdušais, mums pašiem sev nenoskaidrotais attiecību un attieksmju fons starp šejienes un klaida latviešiem, kas tieši tādā pašā mērā attiecas arī uz vietējo un klaida literatūru. Līdz ar to ir sarežģīti iezīmēt un izvērtēt kontekstu, kādā ir veidojies un noticis Ivaskas, spilgtas klaida dzejas pārstāves (Latvijā atgriezās 2001.gadā), radošais mūžs. Otrs nenoliedzami sarežģīts faktors ir pašas dzejnieces neparastā, tradicionālās mērvienībās grūti nomērāmā personība – gan personiskajā, gan literārās darbības līmenī. Tas ir īpaši svarīgs aspekts, ņemot vērā, ka Anitas Rožkalnes grāmata Lauva (2012) nav esejiska, liriska apcere, bet galvenokārt literatūrzinātnisks darbs, kurā neizbēgami ir nepieciešams Ivaskas radošajiem principiem un darbiem rast pamatotu un pietiekami ietilpīgu kontekstuālo dzīslojumu, kā arī sniegt vispusīgu vērtējumu.

Izlasījis grāmatu, patiešām nopriecājos, ka darbs ir nesis labus, vērtīgus augļus. Lai gan grāmatā netrūkst personisku nianšu un uzmanības centrā autorei, šķiet, ir bijis jautājums – kas ir pati dzejniece Astrīde Ivaska, tomēr apjomīgā dzejas analīze, daudzpusīgs kritiķu viedokļu atspoguļojums un dzejnieces gluži vētrainās literārās dzīves (kas nav norimusi joprojām!) apraksts kļūst par drošiem stūrakmeņiem, zīmējot to mērogu, kas kļūst par Ivaskas dzīves un darba pamatu un kuram viņa pati ir piederīga.

Ilgi šaubījos par grāmatas nosaukumu, jo ar lauvas tēlu Ivaska man līdz šim ir asociējusies vismazāk. Tomēr autore neliek lauzīt galvu un pati sniedz atbildi, atsaukdamās uz Ivaskas teikto par literārām ietekmēm: "Kā redzat, ietekmes dzejā ir daudz un dažādas, bet nedomāju, ka tās ļoti svarīgas. Kā teica grieķis Seferis – lauva ēd visādus dzīvniekus un tomēr paliek lauva" (337.lpp.). Lai nu kā īsti paliek ar lauvas tēla precizitāti dzejnieces raksturošanai, minētais citāts patiešām trāpīgi atklāj būtisku Ivaskas šķautni: lai gan viņai kā nevienam citam latviešu literātam ir bijuši tieši un intensīvi kontakti ar labāko pasaules literatūru un ar neskaitāmiem izciliem rakstniekiem no visas pasaules (to ilustrē grāmatā iekļautie citāti no Ivara un Astrīdes Ivasku viesu grāmatas), lai gan viņa labi pārzina vairākas valodas, kas noteikti paplašina redzesloku, tieši Astrīde Ivaska ir kļuvusi par mūsu literatūrai neraksturīgi savrupu parādību, kuras dzejas analīzē ietekmju faktors, visticamāk, ieņem diezgan nenozīmīgu vietu.

Anitas Rožkalnes veikums ir uzteicams arī tajā ziņā, ka viņa pati neļaujas un nevedina lasītāju ļauties ilūzijai attiecībā uz dzejas mistērijas atminēšanu. Grāmata par radošu personību, par radošu mūžu nekad nevar (un pat nedrīkstētu) sniegt visas atbildes. Taču Lauva satur gan apjomīgu faktu materiālu, gan gudru, daudzpusīgu un vienlaikus emocionālu vēstījumu, kas šo grāmatu padara par "obligāto literatūru" visiem, kas grib izprast latviešu jaunāko laiku literatūras ceļus un tā sazarojumu vēsturi. Šī grāmata arī apliecina M.V.Ljosas teikto, ka vēsture viņu interesē kā vēl viens stāstījuma veids, jo vēsture būtībā ir ļoti tuva literatūrai. Tādējādi mainās arī skatījums uz personības vēsturi: stāsts par lielu cilvēka mūžu nekļūst liels pašā atstāstījumā, bet vērtībā, ko šis mūžs sniedz mūsu pieredzei, nemitīgi mainot katru nākamo vēstures pieraksta lappusi. Un man nudien šķiet, ka Astrīde, raksturodama savu dzīvi, varētu atsaukties uz Lenarta Meri ierakstu viņas viesu grāmatā 1979.gadā: "Esmu bijis laimīgs zem šī jumta, kur naktīs var dzirdēt literatūras čukstus visās pasaules valodās. Viss mainās, viss paliek."