Idejas šķiro cilvēkus, bet sapņi tos apvieno. Ik reizi, kad dzirdu sūkstāmies kādu no teātru direktoriem vai, die’s pasarg’, režisoriem, ka "viņš nezina, ko lai uzved", atceros šos franču kinodumpinieka Žana Lika Godāra vārdus. Tagad, teātru vasaras brīvlaikā, kad aktieri it kā atpūšas, bet īstenībā paklusītēm kaut kur filmējas un papildina maciņus, braukājot ar teatralizētiem koncertiem vai uz ātru roku saceptām šovizrādēm, ar bažām lūkojos nākamās sezonas piedāvājumā – repertuārā, kuru Latvijas teātri lielās līnijās jau darījuši zināmu. Kā (joprojām) ideālists esmu spiests konstatēt, ka teātru plānos nav neviena īsta pārsteiguma, kad potenciālā publika jau tagad noelstos: uh, redz, cik drosmīga izvēle, – režisors X iestudēs, teiksim, Raiņa Zelta zirgu (ņemot vēl vērā TV diskusijā 100g kultūras pausto skatītāju telefonbalsojumu, – visvairāk no mūsu teātriem viņi gaidot tieši klasikas darbus).
Pārsteidz ja nu vienīgi divi fakti. Ka "mūsu" Raini Nacionālajā teātrī iestudēs Maskavas Gogoļa centra talantīgais krievs Kirils Serebreņņikovs, kas jau tagad Facebook profilā publicē svaigi tulkotu lielisku Raiņa dzeju, un šķietami jokojot Alvja Hermaņa izmestā frāze, kurā režisors sola sezonas vidū Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē pirmizrādīt vienu "pilnīgi bezjēdzīgu, bet foršu izrādi". Lai sapņi par pārsteigumiem piepildās ne man vienam, lai režisori kā no pārpilnības raga pat nakts vidū spēj noskaitīt vismaz desmit izrādes, kas jau rosās viņu galvās.
Taču racionālais cilvēks manī atminas studiju gadus, kad lekcijās par Šekspīru mums atklāja pavisam nepazīstamu teātru dzīvi Elizabetes laikmeta Londonā. Tiem mūsdienu jauniešiem, kuri visai aptuveni zina, kas tas "Elizabetes zelta laikmets" vispār tāds ir un kas – ģēnijs Šekspīrs, varētu būt interesanti zināt, ka jau tajā laikā eksistēja literārais pirātisms – izdevēji zaga lugas no teātriem, uzpirka aktierus, lai tie nočiepj tekstus, kuru publicēšana nesa pamatīgu peļņu. (Varat ko līdzīgu iedomāties mūsdienu Latvijā – ka cilvēki lugas lasītu gluži kā bulvārlubenes, kā Murakami, Koelju vai kaut kādu tur Krēslu un Hariju Poteru?) Londonā lielā mēra laikā, par spīti dzīvības briesmām, tā arī neslēdza 20 teātrus, bet dramaturģija kļuva par populārāko masu literatūras žanru, jo cilvēki dikti mīlēja teātri, alkdami, ja ne redzēt uz skatuves, tad vismaz izlasīt, par "ko runā visā Londonā".
Vēl trakāk – ne jau Šekspīrs pirmais uzrakstīja "pasaules lugu lugu" Hamlets, pirms viņa to jau bija paveicis Kids, un vispār – ģeniālajam angļu valodas aģentam Šekspīram visi viņa lugu sižeti, izņemot Vētru un Sapni vasaras naktī, ir bijuši zināmi un jau teātrim apstrādāti. Peldošie – klejojošie stāsti, kas nākuši no antīkās vēstures, itāļu novelēm, laikrakstu ziņām. Šekspīrs bija kā sūklis – viņš savu atrada tur, kur tas jau gulēja, bet viņa radošais ģēnijs piešķīra šiem sižetiem pārpasaulīgu virsvērtību. Varam to saukt par talantu, ģenialitāti, nojausmu vai atklāsmi, tāpat ar prātu šo spēju nevar saprast. To, ka tikai Šekspīra teksti ir izrādījušies tik universāli – katrs laikmets tos piepilda un papildina ar savām aktuālajām jēgām un nozīmēm. Kaut gan akurāt Šekspīra laikā vienā pašā mazā Londonā darbojās/rakstīja lugas vismaz 200 autoru. Un kurš tagad zina viņu vārdus? Pat teātra un literatūras speciālisti Latvijā nosauks kādu duci, ne pulkāk.
Tātad – varbūt patiešām šā brīža teātra mode ir pārstrādāt "lētā gala" melodrāmas un komercprodukciju – labi būvētās komēdijas – par kaut ko vairāk nekā tikai sēnalu gabaliem, kas pilda teātru kases? Tāpēc varbūt jāžēlojas nevis par "repertuāru bez izrāvieniem", bet par režisoru fantāzijas apsīkumu?