Taču bez salīdzināšanas iztiek retais.Vēla rudens ceturtdienas vakarā, nonācis Pils laukumā Vecrīgā, es mazliet apmaldījos, prātā pārlikdams, kura no divām katoļu baznīcām man vajadzīga. Atcerējos, ka laukumā ir Sāpju Dievmātes, tātad man jādodas uz otru, vienā no ieliņām, uz Sv. Marijas Magdalēnas. Tur tad arī notika grāmatas, pareizāk, divu grāmatu, atvēršana. Viena – slavenās spāņu mistiķes Avilas Terēzes (1515-1582) grāmata Dvēseles pils (1577). 1562. gadā Terēze saņēma pāvesta atļauju, un tika atvērta pirmā sieviešu baskāju karmelīšu (mulsinošs locījums, vīriešiem attiecīgi – karmelītu) klostera māja Avilā. Baskāju karmelīšu kopiena atšķiras no nereformētās kopienas ar to, ka māsām personīgi nepieder nekas. Vēlāk Terēze pirmā no sievietēm tika piepulcināta vismācītākajiem mācītājiem un tapa iecelta svēto kārtā jau 1622. gadā. Otra grāmata – komentāri par šo Avilas Terēzes grāmatu (2006). Tās autors – karmelītu tēvs Antonio Marija Sikari (1943), teoloģijas doktors. Viņa komentāru priekšvārds ir visai uzrunājošs. Lieta tā, ka karmelītu tēvs šeit salīdzina svētās Terēzes grāmatu ar vairākiem ievērojamu rakstnieku darbu paraugiem. Visvairāk ar Franca Kafkas (1883) romānu Pils (1922).Avilas Terēzes darbs centrēts ap cilvēka nosacīti septiņiem iekšējiem mājokļiem. Katrā no tiem, savukārt, atkal ne viens vien mājoklis vai istaba, ja labpatīk. Pirmie mājokļi – pazīt sevi. Otrie mājokļi – cīņa un neatlaidība. Trešie – nesavtības apgūšana. Ceturtie – gara savāktība un apskāviens. Piektie – dvēseles pārveidošanās. Sestie – garīgā saderināšanās ar Dievu. Septītie – garīgā laulība ar Dievu. Katrā no mājokļiem dialogs ar Dievu padziļinās un tiek apstiprināts ar jaunām žēlastībām un īpašām dāvanām. Trešajos mājokļos daudz kas ir domāts tieši lajiem, pie tiem es piepulcinu sevi un daudzus citus sev līdzīgos. Respektīvi, es ticu un atbalstu, bet pagaidām neredzu sevi vienādiņ baznīcā, kuru uzskatu vienīgi par simbolisko pili, ne vairāk (pils – attiecības ar Dievu), un ikdienā nedodu sev un Dievam tik šerpus solījumus kā mūķenes un mūki. Šajos trešajos mājokļos ir runa arī par to, ka cilvēki mēdz greizsirdīgi kopt savu patmīlību un iedomību. Tomēr atgriešanos pie Dieva, ko Terēze pieprasa, viņa attiecina arī uz lajiem, kas uzņemas kaut kādas garīgas saistības. Mēs, iespējams, tik daudz "neieciklējamies" uz saviem garīgajiem tikumiem, taču tāpat riņķojam ap savām domām par garīgumu un ap kaut jel kādiem saviem morālajiem principiem.Ja atceraties (kaut vai no latviskā 2007. gada izdevuma), tad Kafkas romānā bija par kādu ierēdni K., kas ierodas, lai pilī veiktu mērnieka darbus, taču viņam tā arī neizdodas pilī iekļūt neskaitāmu grūtību un birokrātisku šķēršļu dēļ. Un jo vairāk viņš cenšas pilī iekļūt, jo tālāk viņš ir no mērķa. Ierēdņa liktenis ir arvien palikt neziņā un gaidās. Tiesa, kādu nakti, šķiet, viņam tiek dota tāda iespēja, taču šajā brīdī, miega pārņemtam, K. neizdodas to apjaust. Kā lai te neatceras biblisko "Esiet nomodā!". Priekšvārda autors Sikari te piemin arī Kafkas ebrejiskās ilgas pēc apsolītās zemes, kurā tā arī nekad neizdodas nokļūt.Te arī varētu sākties mani pārmetumi priekšvārda autoram par baltiem diegiem šūto salīdzinājumu. Proti, viņš nebeidz atkārtot, ka patiesais vēsturiskais progress atklājas nevis virzienā no svētās Avilas Terēzes uz Kafku, bet gan no Kafkas svētās Terēzes virzienā. Kafkas modernitāte pastāvot vienīgi faktā, ka viņš turpinot rādīt sāpju pilnās bažas, kas piemīt cilvēkam, kas simtiem un simtiem gadu nejēdzīgi turpina uzturēties ārpus pils. Citi pētnieki pat apgalvojot, ka Kafka atkāpjoties sava veida kosmiskā un ontoloģiskā tumsā.Gribu teikt, ka Kafka nebūt nestādīja par savu uzdevumu radīt tik aptverošu iekšējās pasaules modeli, kādu svētā Terēze gribēja sniegt vismaz savām klostera māsām. Un vispārnetikšana pilī ir aktualitāte viņā un ārpus viņa, uz ko koncentrējas rakstnieks, kaut vai tas būtu izmisumā. Ar šo es negribu izdabāt ne agnostiķiem, ne ateistiem. Gluži otrādi, arī Terēzei ir nezūdoša modernitāte, jo viņa turpina dot atbildi arī mūsdienu cilvēkam, un tās vērtība ir saskaņā ar Dieva žēlastības pārpilnību. Vai "vajag tik rakt" un "vajag tik klauvēt" nozīmē vienu un to pašu? Varbūt jā, varbūt – nē.
Mana problēma ir tā, ka man patīk arī laukums pie pils. Un ka es ticu, ka Dievs ir arī laukumā, ne tikai pilī. Tikai – diemžēl, ne visiem.
Komentāru autors piesauc arī lieliskā itāļu rakstnieka Dino Budzati (1906) stāstu Septiņi stāvi (1937). Te secība ir otrāda. Cilvēks dodas uz slavenu dīvainu dziednīcu. "Slimnieki tajā bija izvietoti pa stāviem atkarībā no saslimšanas nopietnības. Septītais, tas ir, pēdējais stāvs, bija domāts pavisam vieglām formām. Sestais – slimniekiem, kuru stāvoklis nebija smags, bet arī nedrīkstēja tikt atstāts novārtā. Piektajā stāvā jau tika ārstēti nopietni gadījumi. Un tā no stāva uz stāvu. Otrajā stāvā atradās slimnieki ļoti smagā stāvoklī. Visbeidzot, pirmajā – tādi, par kuriem bija veltīgi cerēt." Slimnieks, sākumā ievietots cerībām pārpilnajā gaišajā septītajā stāvā, vēlāk, bez jebkādām pazīmēm par stāvokļa pasliktināšanos tiek pārvietots uz arvien zemākiem stāviem. Personāls aizbildinās ar pārpratumiem un kaut ko pārejošu. Lai vai kā, pirmajā stāvā mūsu slimnieku gaida nāve.
Katra ziņā ir vai nu pieņemt nežēlīgu objektivitāti vai arī tiekties pēc ārpus cilvēka saprašanas pastāvošas (taču pastāvošas, pats pārliecinājos!) Dieva žēlastības.