Kārtējais mēģinājums piesēdināt pie TV vai iesaukt sabiedriskās televīzijas arhīva lappusē jaunus cilvēkus. Projektu balsta ideja – jaunieši spēj patērēt tikai saturu, kurā redzami paši vai kuru radījuši paši. Livin’ aloha! atbilst abiem kritērijiem. To veidojusi studente Betija Turlaja, kura rāda jauniešu programmas Work & Travel dalībnieku gaitas daudzu sapņu vietā Havaju salās.
Es esmu foršs!
Šim projektam varētu nepievērst uzmanību, ja tas neparādītu nākamo pakāpi pašprezentācijas stilā, kas ir tik populārs, lai šogad tiktu pie sava vārda Oksfordas vārdnīcā un kļūtu par regulāru ironijas iemeslu. Selfiji (selfies) ir ar viedtālruni uzņemtas bildes (arī video), kurās redzams pats fotografētājs. Selfijs palīdz par sevi atgādināt un sevi apbrīnot sociālajos tīklos.
Portrets ar ekrānā cieši vērstu skatienu parasti veido selfija lielāko laukumu, aizēnojot vietu, ēdienu vai interjeru, kas izvēlēts personas svarīguma apliecināšanai. Ja selfijs parāda ne tikai seju, bieži fotogrāfijā būs redzami arī savilkti roku pirksti, ar kuriem sūta dažādas vēstis. Parasti tas nozīmē vienu – esmu foršs! Aktuālajā sociālo tīklu bezgaumību sarakstā spogulī fotografētie selfiji ieņem vienu no pirmajām vietām.
Ar īso ekskursu selfijos stāstu par Livin’ aloha! varētu beigt, jo tāds kā selfiji ir šis raidījums par piecu jauniešu gaitām okeāna apskalotajās salās. Arī galerijā ltv.lv redzēsiet klasiskos selfijus. Sevis publiska daudzināšana gan nav sociālo tīklu radīta, tā izkopta TV realitātes šovos. Televīzijas raidījumā to iekopa arī Te komanda.
Bezspēka uzmākšanās
Projekta Livin’ aloha! ideja ir interesanta. Pamatīgi izstāstīta, tā varētu parādīt šodienas studentu sapņus un to piepildījumu, rādīt dzīves uztveri un vienkārši izklaidēt garlaikotu skatītāju, kuru noteikti uzrunātu dzīves un uzdzīves pieredze Havajās. Autore jāslavē gan par ideju, gan uzņēmību.
Selfiju stils pabojā labo ideju. Informācijas par dzīvi salās, par cilvēkiem, viņu raksturiem un piedzīvojumiem ir maz. Otrajā raidījumā uzmācas bezspēks: kā izturēt astoņas sērijas, ja rāda gandrīz vienu un to pašu – varoņus, kuru stāvi ir būtiska Havaju salu skatu daļa. Viņi interpretē savu pieredzi, kurā neko patiesi nozīmīgu nevar atrast, jo atstāsta, nevis rāda notikumus. Tāpēc kļūst garlaicīgi. Skatītāji uzzina, ka Honolulu ir dārga, tās ielās daudz auto Mustang, taču to nevar redzēt. Citi nozīmīgi cilvēki Havaju salās nedzīvo, dažus varoņi gan piemin.
Stāsts par izdzīvošanu varētu būt galvenais, taču režisori to nemāk izstāstīt – ko nozīmē sūkstīšanās par naudu, kā izskatās tās tērēšana un taupīšana? Tas neturas kopā ar iepriekš teikto, ka līdzi jābūt naudai pirmajam mēnesim. Darba gaitas, par kurām visi uztraucas, nav parādītas. Vērtīgākās un informācijas piesātinātākās ir Havaju salas redzējušo dalībnieku vizītkartes. Sāku šaubīties, vai komandai bija vērts tik tālu braukt. Filmēties, pačupoties, rādīt ēdienu un guļamvietas var no lētākas vietas. Tā jau ir selfiju laime un nelaime, ka to jēga ir paši selfiji. Kuru vēl bez jauniešu vecākiem un nelieliem līdzjutēju pulciņiem šāda dienasgrāmata varētu interesēt?
Ja man būtu jāvērtē šis projekts, es mierīgi spiestu like. Ne jau pārliecības dēļ, drīzāk automātiski un nesavtīgi, jo no pētījumiem zinu, ka tā kāds iegūs labsajūtas hormona serotonīna mikrodevu. Es spiestu like gan par LTV lēmumu, gan projekta autoriem un dalībniekiem. Tā pienākas reaģēt uz selfijiem – like, un ne vairāk. Cerams, nākamajās sērijās būs arī stāsti.