Teilore Svifta

Mūziķe laidusi klajā video dziesmai Jaunie romantiķi – klipu veido kolāža no albuma 1989 turnejas, un tas sākas ar Teilores pateicības vārdiem faniem: "Fani ir labākā turnejas sastāvdaļa."

Esmu Teilores Sviftas fans. Kaut kādā ziņā. Lai paskaidrotu savu attieksmi, gribu pieminēt Deivida Halberstama grāmatu Piecdesmitie par 50. gadu Ameriku. Vislabāk no tās palicis atmiņā pastāsts par McDonald’s restorāniem. Brāļi Makdonaldi 1948. gadā esot nolēmuši palielināt apkalpošanas ātrumu. Viņi konstatējuši, ka 80% no pārdotajiem ēdieniem ir hamburgeri, tāpēc nolēma vienkāršot ēdienkarti un atteikties no visa liekā, un pārveidot hamburgeru gatavošanu atbilstoši konveijera principiem. Džeimss Kolinss, arī uzņēmējs, esot tolaik aizbraucis paskatīties, kā strādā Makdonaldu restorāns: "Tas bija elpu aizraujošs skats, kuram neko līdzīgu vairs nekad neesmu redzējis." Restorāns strādājis kā mašīna, ik pēc desmit sekundēm izsniedzot jaunu hamburgeru.

Bez ironijas – es varu saprast šo sajūsmu par perfekti strādājošu mehānismu. Teilore Svifta ir šāds mehānisms. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka mums ir darīšana ar vienkārši talantīgu, aizrautīgu, atvērtu jaunu sievieti. 2015. gada žurnāla Time 100 gada ietekmīgāko cilvēku topā bija iekļauta arī Teilore Svifta, tur viņa nofotografēta ar ģitāru rokā un noliekusies pār kladi, kurā raksta, pēc visa spriežot, jaunu dziesmu. Tomēr, ja mazliet distancējas no pirmajiem iespaidiem, acu priekšā atklājas vesela industrija, kurā daudz kas ir izkalkulēts, sākot ar pateicības vārdiem faniem un beidzot ar videoklipu izlaišanas secību. Teilores Sviftas dziesmas sacer vesela grupa cilvēku, kuru vidū ir Makss Martins – zviedru komponists un producents, kurš piedalījies divdesmit viena Billboard topa pirmo vietu ieguvuša hita tapšanā un tādā ziņā apsteidzis jebkuru no izpildītājiem, kas šīs dziesmas dzied (sk. New York Review of Books, 11.03.2016., rakstu Make Me a Song).

Vienlaikus viss nav tik vienkārši. Teilore Svifta acīmredzami ir uz viena viļņa ar miljoniem cilvēku, kas pērk viņas ierakstus, seko tviterī un apmeklē viņas gigantiskos šovus. Ir iespējams nolīgt kādu tviterī rakstītāju, bet visu laiku apmānīt cilvēkus ir grūti. Tāpat ir vērts norādīt, ka 2015. gadā, kad tādi cilvēki kā es pamanīja Teilores Sviftas eksistenci, iznāca viņas piektais (!) albums. 14 gadu vecumā viņa pārcēlās uz dzīvi Našvilā, kantrimūzikas mekā, lai mērķtiecīgi kļūtu par dziedātāju. Viņa ir caur un cauri profesionāle.

Visbeidzot – runa ir nevis vienkārši par radošo industriju, bet satura industriju. Latvijas gadījums, manuprāt, parāda, ka radošajās industrijās satura un izpildījuma vai, teiksim, formas ražošana ir atšķirīgas jomas un mums ar otro ir veicies labāk nekā ar pirmo. Skaidrs, ka nav vērts mēģināt atdarināt ASV. Tomēr mūsdienās satura ražošana nenozīmē tikai algu vai stipendiju radošam cilvēkam, kurš savā nodabā kaut ko rada. Ir nepieciešami arī perfekti mehānismi.