Tomēr ir daži zīmoli, kas, par spīti varas un īpašnieku maiņai, noturējuši uzmanību līdz pat mūsdienām, nesot līdzi noteiktu kvalitātes un estētikas garantu. Viens no tiem ir Dzintars, ko es būtu redzējusi atdzimstam kā Baltijas jūras reģiona superzīmolu, taču ko mūsdienās būtu grūti stādīt priekšā kā Latvijas dizainu ar mūsdienīgas telpas un iepakojuma dizaina kodu. Manā sirdī par mūsdienu Dzintaru kļuvusi Madara, un tāpēc es gaidu arī jaunu Laimu, jo veco, ko vēl nesen saistīju ar funkcionālisma un Art Deco šiku iespaidīgās Miera ielas ēkas dēļ, tagad grūti pazīt.
Ja visiem tā ir labāk, nav svarīgi, kam pieder uzņēmums, tomēr man gribas jautāt, kurš pieņēma lēmumu veiksmīgas klasiskas arhitektūras un grafikas dizaina vērtības, kas ir daļa no Latvijas un Rīgas identitātes, pārvērst un mūsdienās popularizēt butaforiskos plastmasas kioskos? Kurš mākslinieks un interjerists nav skolā mācījies par acij tīkamu apgaismojumu, ilgtspējīgiem un veselīgiem materiāliem, kontekstu un dizaina vēsturi? Katrs jaunais saldumu veikals ir kā melnas rokas, ieslaucītas Latvijas dizaina izglītības un sabiedrības izpratnes par kvalitatīvu vidi priekšautā. Ja kaut kas spīd un laistās, tam jābūt dārgam. Lēts spīdums parasti izskatās vēl lētāk.
Var gadīties, ka neviens neko sliktu nebija domājis, tāpat kā jestrās un nu jau skandalozās sirsniņas autori – gadījuma rakstura vandaļi – no pašvaldības. Sirsniņu uz vietzīmes Rīga drīz atkal nomainīs garumzīme, taču zārks nepaliks tukšā, jo divas lētas stiklenes Laima uzspļāvusi uz skaistā Rīgas Latviešu biedrības nama. Tā atkal UNESCO sargātajā pilsētā ar striktiem ierobežojumiem arhitektūras un dizaina darbībām ir izsmiets kāds cēls mūra nams, kuram jau ir sava nesen atjaunota rota – Jaņa Rozentāla dekoratīvais panno. Ejot gar Eižena Laubes un Ernesta Poles projektēto namu, vērojot pie fasādes piestiprinātās jaunās konfektes, prātā nāk lēta smaržiņa. Varbūt pat Zīlīte, kaut tās dizains noteikti iekļaujams enciklopēdijā.
Ne viss, kas uzkopēts uz krekliņa, ir māksla un kultūras ziņa, taču viss, kas uzlikts uz Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes, ir iejaukšanās ēkas un pilsētas vēsturisko ēku ansambļa tēlā. Varbūt tas ir labs materiāls joku šovam, bet nespēju iedomāties to dizaina sapulci, kur pie apaļā galda apspriež ideju izgatavot konfektītes, ko pielikt pie visām ēkām, kur vien pārdod konfektes. Bet Rīgā viss ir iespējams. Gaidīšu puanti uz opernama, lai visiem būtu skaidrs, ka tas ir arī baleta nams, kedas skulptūru pie stadiona, mirgojošus tīģerīšus uz tramvaja, kas kursē uz Mežaparku.