Šādu agresijas un psiholoģiskā terorisma piemēru tiešsaistē gadu gaitā bijis daudz, un to skaits, lai kā mēs to nevēlētos atzīt, tikai turpina pieaugt. Diemžēl mēs vienmēr cenšamies visam atrast universālu risinājumu – plāksteri, kas kaut kādā maģiskā veidā noturēs visu sabiedrības žulti un neļaus tai ieplūst ziņu portālu komentāros, mikroblogu ierakstos un draugu dienasgrāmatās. Šķiet, ir teju neiespējami atrast kādu emuāra autoru, kurš nebūtu par saviem ierakstiem saņēmis naidīgus komentārus, lamas vai pat draudus.
Anonīms uzbrukums
Diemžēl mums krietni biežāk izdodas saskatīt negatīvos anonimitātes un pseidonimitātes aspektus, aizmirstot, ka daudziem iespēja izteikties anonīmi ir vienīgais drošais veids, kā runāt par dažādiem sensitīviem tematiem – sākot ar fizisko un garīgo veselību, beidzot ar seksuālo orientāciju un citiem tematiem, kas varētu atstāt iespaidu arī uz autora ikdienas dzīvi, ja temati tiktu apspriesti bez pseidonimitātes aizsega. Viens no piemēriem, ar kuru viegli uzsvērt anonimitātes trūkuma negatīvo ietekmi, ir sociālā tīkla ietekme uz lietotāja lēmumu pieņemšanu – šādas problēmas novērojamas dažādos balsojumos. Piemēram, sociālajā tīklā facebook.com rīkotajos balsojumos katram ir iespēja apskatīt, kā balsojuši viņa draugi, tādējādi mudinot lietotāju pieslieties vairākuma viedoklim. Pašsaprotami, ka anonimitātes aizsegs neskaitāmiem ļaundariem kļuvis par vērtīgu ieroci uzbrukumos, kuru sekas var ietiekties arī reālajā vidē. Lai gan anonimitātes dāvātā ilūzija par pilnīgu aizsardzību ir eksistējusi krietni pirms digitālās ēras, internets to ir mainījis, radot lietotājā priekšstatu ne vien par aizsardzību, bet arī par to, ka virtuālā telpa ir ar reālo pasauli nesaistīts, paralēls visums, kurā notiekošais nespēj pārklāties ar reālo ikdienas dzīvi. Šī uztveres īpatnība atspoguļojas arī lietotāja virtuālajā identitātē – radot pseidonīmu, lietotājs atklāj, ka tam nekādā veidā vairs nav jābūt saistītam ar realitāti – barjeras, ko uzstāda reālās pasaules sociālās un komunikācijas robežas, vairs neeksistē.
Neīsts Jānis Bērziņš
Anonimitātes ierobežošana kļuvusi par aktuālu daudzu portālu iniciatīvu – arvien biežāk dzirdam ziņas, ka kāds no ziņu portāliem vai nišas vortāliem izlēmis aizliegt anonīmos komentārus un ieviesis sociālo tīklu pases, kas būtībā piedāvā mums aizstāt anonimitāti ar drošības ilūziju šķietami garantējošo – pseidonimitāti. Sociālo tīklu pases nenozīmē, ka otrā ekrāna pusē tik tiešām atrodas divdesmit gadu vecais Jānis Bērziņš no Varakļāniem, tas tikpat labi var nozīmēt, ka esmu lejupielādējis kādu attēlu, reģistrējis jaunu Facebook kontu un izveidojis sev pseidonīmu ar noteiktu "fona stāstu", lai arī turpmāk tīmeklī darbotos pseidonimitātes ēnā. Turklāt fakts, ka es ielogojos sociālajā tīklā, nebūt nenozīmē, ka es tajā socializējos. Varu būt pasīvs vērotājs – Twitter sekotājs, kas ne reizi nav veicis ierakstu vai pat strādājis kā relejs citu lietotāju radītajam saturam. Par spīti trūkumiem, uz identitāti centrētu sociālo tīklu adaptēšana lietotāju autorizēšanai ir pierādījusi sevi kā efektīvākais īstermiņa risinājums ja ne agresivitātes apkarošanā, tad vismaz kā papildu šķērslis un kavēklis tiem lietotājiem, kuri nevēlas tērēt laiku, radot jaunu sociālā tīkla profilu tikai tāpēc, lai turpinātu vairot agresīvu saturu.