Kad tuvojos norunātajai satikšanās vietai, pretī nāk neliela auguma melnīgsnēja meitene, aptinusi seju līdz pusei ar šalli. Mēs vēl neesam personīgi pazīstami, tāpēc paejam viens otram garām. Izrādās, Omas briljants vēl ciet, tātad tā droši vien patiešām bija viņa, jo tādu meiteņu pie mums nav daudz. Zvanu Aminatai, un tieši tā pati meitene apstājas, izņem telefonu, pagriežas un nāk atpakaļ. Satikšanās ir notikusi. Dodamies uz Coco Loco un iekārtojamies augšstāvā, kas izskatās rezervēts speciāli mūsu sarunai, jo pirms trepēm ir uzraksts Privāts pasākums.
Divdesmit divus gadus vecā Aminata Savadogo ir vienkāršāka par vienkāršu, un būtu pilnīgi aplami teikt, ka viņa uzreiz ar visu savu šarmu un iepriekš pārdomātām atbildēm metas iekšā mārketinga programmā ietilpstošā sarunā, kā tas bieži notiek albumu iznākšanas sakarā vai – vēl jo vairāk – pirms valsts pārstāvēšanas Eirovīzijā. Šīs tiesības jaunā dziedātāja ieguva pēc uzvaras nacionālajā atlasē Supernova. Eirovīzijas dziesmu konkurss šogad notiks Vīnē no 19. līdz 23. maijam. Aminata ar pašas sacerēto kompozīciju Love Injected uzstāsies otrajā pusfinālā 21. maijā ar 10. kārtas numuru.
Aminata necenšas tēlot gudrāku, nekā ir patiesībā, un tas atstāj pozitīvu iespaidu. Tajā pašā laikā šī skolnieciski kautrīgā meitene ir teju vienīgā no pirmos soļus uz popmūzikas skatuves spērušajām dziedātājām, kura savas dziesmas pilnībā sacer pati. Viņas tikko iznākušā debijas albuma Inner Voice producents ir Kaspars Ansons – viens no talantīgākajiem šīs jomas jaunās paaudzes pārstāvjiem. Ierakstos un koncertos Aminatu pavada tādi lieliski mūziķi kā Jānis Ruņģis un Kaspars Kurdeko. Viņa uzstājas arī džeza klasikas koncertos kopā ar Harija Baša trio, dziedājusi fona vokālu Jānim Stībelim un duetā ar Donu. Turklāt reti jauno popmūzikas censoņu vidū novērojams tas, ka paškritika iet pa priekšu augstam pašnovērtējumam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par svarīgāko īpašību cilvēkiem, kuri sāk veidot karjeru.
Sarunas laikā šķiet savādi, ka Aminata izvairās atbildēt uz pavisam normāliem jautājumiem par savu tēvu un viņa dzimteni Burkinafaso, kaut savu vēlmi apceļot eksotiskas zemes, tostarp Āfriku, viņa piemin gan. Vēlāk, ieskatoties vienā no mūsu populārākajiem portāliem, meiteni var pilnībā saprast. Zem raksta Aminata sapņo par tēva dzimteni Āfrikā, kurā stāstīts, ka jaunā dziedātāja, vēlēdamās iepriecināt tēvu, jauno izpildītāju konkursā Jaunais vilnis 2011. gadā pārstāvēja Burkinafaso, ir desmitiem klaji rasistisku un rupjību pilnu komentāru, kurus lasot kļūst, maigi izsakoties, kauns par to autoru kultūras līmeni, bet virtuālo telpu tie ir piepildījuši. Un kļūst skaidrs, kāpēc meitenei par to vairs negribas runāt ne ar vienu mediju.
Tev bail no intervijām?
Nē, ne pārāk.
Pat ja intervētājs ir tāds matains un bārdains tips Skyforger kreklā ne?
Nē. Es agrāk pati klausījos metālu un apmeklēju pasākumus. 5. klasē sāku klausīties rokmūziku, un man šausmīgi iepatikās. Tad, protams, sāka parādīties tādi draugi, kuri arī klausās, pēc tam bija vesels bariņš, un pārējie mani draugi, kuri agrāk neklausījās, arī sāka klausīties to pašu mūziku. Biju šausmīgākā System of a Down fane – zināju visas dziesmas no galvas un atceros tās joprojām. Vēl klausījos Korn, Metallica, Bullet for My Valentine, Slipknot, pat Sepultura. Biju aizgājusi uz Korn koncertu Rīgā, bet nevarēju to izbaudīt līdz galam, jo biju maziņa, – mani izbīdīja uz priekšu pie žoga, un tad apsargi izvilka mani ārā, nolika stūrī, bet es tāpat visu noklausījos, un man patika.
Tu jau tad biji arī ar citādu mūziku pazīstama?
Par dziedātāju es sapņoju kļūt, kopš sāku kaut ko saprast. Bērnudārzā dziedāju, bet tas nebija pārāk veiksmīgi un profesionāli. Pusgadu padziedāju, un tad mamma mani vairs neveda uz nodarbībām.
Varbūt tik labi dziedāji, ka citiem sākās kompleksi?
Nē. Neatceros vairs, kas tur bija par vainu. Kad sāku iet skolā, dziedāju, protams, korī un ansamblī, dejoju aerobikā un trešajā klasē sāku iet mūzikas skolā, spēlēju flautu līdz skolas beigām – 12. klasei. Kad man palika trīspadsmit, sāku profesionāli nodarboties ar dziedāšanu. Pirms tam kaut kā nebiju iedomājusies, ka ar to var nodarboties profesionāli. Nezināju, ka tas ir jāmācās. Ansamblī bija meitene, vārdā Santa, kura gāja pie profesionāla pedagoga, un viņa mani uzaicināja vienreiz atnākt līdzi. Aizgāju – tā bija Nadežda Buharova – un es arī sāku pie viņas mācīties. Dziedāju katru dienu, gaidīju katru nodarbību, centos, jo man ļoti patika.
Kad pirmoreiz uzkāpi uz skatuves?
Ja neskaita kaut kādus skolas koncertus un konkursus, tad 13 gados arī uzkāpu. Tā bija pirmā nopietnā uzstāšanās. Man bija šausmīgi bail, un knapi varēju pakustēties – tikai rociņu mazliet izstiepu uz priekšu, un viss, bet kaut kā nodziedāju. Pēc tam mani skolotāja veda uz visiem bērnu konkursiem, lai es uzkrāju pieredzi un nebaidos, neuztraucos. Protams, nodarbības bija visu laiku. Trīs reizes nedēļā, un tad vēl pati dziedāju mājās. Pamazām sāku pierast.
Tavā Eirovīzijas dziesmā jaušami austrumnieciski motīvi. Intervijā Radio Pieci tu teici, ka pirms uzstāšanās klausies indiešu mūziku.
Man patīk – jā. Nav tā, ka es pārzinu visu Indijas mūziku, vienkārši man viena dziesma ļoti iepatikās. Tā ir mūsdienīga indiešu dziesma. Tur noskaņa tāda...
Indiešu mūzikā vijoles parasti tā spocīgi skan.
Tajā dziesmā arī ir vijole. It kā vijole, taču skan tā interesanti – citādi. To dziesmu es atradu internetā, un tā man skan visu laiku. Ir arī dziesmas, kuras kopš tiem 13– 15 gadiem neapnīk, un es tās klausos joprojām. Nesen atradu kaut kādus savus vecos diskus ar System of a Down un klausos tos mašīnā.
Ko tu pašlaik sāki dungot?
Tā ir System of a Down dziesma. Šīs grupas mūzika ir ar kaut ko ļoti interesanta.
Jo grupas dalībniekiem ir armēņu temperaments. Eolikas vadītājs Boriss Rezņiks man nesen stāstīja, ka kaut kad sen Kubā redzējis mazu meiteni, kura brīnišķīgi dziedājusi Boney M dziesmas un kustējusies tik graciozi, kā tikai melnādainās meitenes to prot, jo viņām tas ir asinīs, bet baltajiem tas viss jāapgūst, jo savus dabiskos instinktus viņi apslāpējuši jau vairākās paaudzēs. Vai tu izjūti savu daļējo afrikāņu izcelsmi kā priekšrocību – jo pie mums tādu cilvēku joprojām ir ļoti maz?
Es nezinu. Nejūtos citāda. Esmu laikam pieradusi. Man šķiet, tā nav, ka melnādainais uzreiz ir labs dziedātājs un dejotājs. Manam tēvam, piemēram, vispār nav muzikālās dzirdes. Es domāju, viss ir atkarīgs tikai no tā, cik lielā mērā cilvēks iegulda sevī darbu neatkarīgi no ādas krāsas.
Tu uzvarēji arī televīzijas realitātes šovā.
Jā – Jaunā talantu fabrika tā bija. Pirms gada… vai diviem.
Redzēju tevi uz skatuves Dona koncertā. Kā tu tur nokļuvi?
Kad uzvarēju tajā Talantu fabrikā, viņš mani uzaicināja piedalīties savā koncertprogrammā, tas bija baigi forši, jo man bija sapnis nodziedāt duetu ar Donu.
Tev tik ļoti patika, kā viņš dzied, līdzīgi kā pirms tam System of a Down?
Nujā, man patika. Katram dziedātājam ir sapņi, kas var piepildīties. Kad biju maza un ieraudzīju Stībeli, gribējās ar viņu dziedāt, un pēc tam es dziedāju viņam fona vokālus. Kad ieraudzīju Donu – ak Dievs! –, gribējās ar viņu. Tā tie sapņi piepildās.
Tad jau tev baigi veicas – ar Stībeli un Donu esi dziedājusi, visos konkursos, kuros piedalies, tu uzvari.
Nevar teikt, ka vienmēr viss ir pasakaini un labi, bet… vienkārši uz tām sliktajām lietām nevajag iespringt un apstāties pie tām. Kaut kādos bērnu konkursos man ir gājis visādi. Vienreiz aizbraucu uz konkursu Igaunijā. Bija trīs dienas jādzied – katrā dienā pa dziesmai. Pirmajā un otrajā dienā gāja riktīgi labi – man bija visi desmitnieki no žūrijas, gandrīz Grand Prix, bet trešajā dienā es atnācu un sāku dziedāt precīzi pustoni zemāk, nekā fonogramma skan. Tā nodziedāju visu otro pantu. Vienkārši nesadzirdēju tonalitāti pareizi. Paliku trešajā vietā. Taču es baigi nepārdzīvoju, ja kaut kas nesanāk. Jādara tālāk, jāstrādā, un kādreiz viss būs.
Reiz bija patīkami dzirdēt no tevis aptuveni tādu domu, ka labāk nodziedāt drusku šķībi, ja tas ir uz emociju pamata, jo tas drīzāk cilvēkus var uzrunāt un izklausās patiesāk, nekā ja tu matemātiski precīzi kā robots nodziedi pēc notīm.
Jā, es uzskatu, ka emocijas ir primārās, jo nav tā, ka visi pasaulslavenie dziedātāji ir perfekti vokālisti, viņi paķer ar savu enerģiju un emocijām, ko izdzied, un tas ir pat svarīgāk nekā tīra dziedāšana.
Protams – ja viss ir perfekti, nākamajā dienā tu jau to esi aizmirsis, bet, ja tur ir bijusi kāda novirze no ierastā, tas paliek atmiņā. Džeks Vaits, piemēram, vispār savas dziesmas koncertos divreiz nav nodziedājis vienādi. Zini viņu?
Nē. Taču tā ir – šodien tu to dziesmu vari just tā, bet rīt pavisam citādi.
Droši vien tagad pamatīgi gatavojies Eirovīzijai.
Jā. Mēs tagad apspriežam tērpus, satikāmies un jau mēģinājām ar fona vokālistiem, taču baigi maz laika ir palicis, drusku jau stress parādās. Man arī ar to savu albumu bija ko darīt.
Kad sāki rakstīt dziesmas?
Pavisam nesen. Pirmā dziesma bija pēc Talantu fabrikas. Tā bija I Can Breathe, ko man palīdzēja ierakstīt Dons. Patiesībā gan biju rakstījusi jau agrāk, bet ne pārāk aktīvi un nezināju, kur ar tām dziesmām likties un ko darīt, kautrējos tās cilvēkiem rādīt, jo teksti likās stulbi, pārāk primitīvi, un baidījos, ka par mani smiesies. Pēc Fabrikas Dons mani pārliecināja, ka savas dziesmas dziedāt ir labi, ka ir jāmēģina un jādara. Tad man iepatikās – ierakstīju otro, trešo, ceturto, un, lūk, ir albums.
Visas dziesmas ir angliski?
Jā. Es labprāt sacerētu arī latviski, taču tad tekstam ir jābūt interesantam, un man vēl nesanāk. Es mēģināju. Ja kaut kādas idejas radās, nesu tās uz studiju, rādīju producentam Kasparam Ansonam, kurā es vienmēr ieklausos, un, ja kaut kas nesanāca, viņš man parasti teica: nu, pamēģini vēl. Un es mēģinu vēl.
Sacerēt labus tekstus latviešu valodā nav viegli – tā tas ir.
Angļu valodā, ja tu uzraksti "babe, babe", izklausās OK, bet latviski vajag tā, lai ir skaisti un nav primitīvi. Pie tā es strādāju, un mans mērķis ir uzrakstīt arī latviski. Ceru, ka nākamais albums būs latviešu valodā.
Ikdienā runā latviski?
Jā. Un arī krieviski. Mana vecmāmiņa ir krieviete un vectēvs no Latgales. Bērnībā runāju krieviski. Pēc tam mācījos krievu skolā latviešu valodas klasē – skolotājas bija latvietes, grāmatas bija latviski, un visas mācības notika latviski. Kad sāku iet mūzikas skolā, tur viss bija latviski, un kaut kā tā sanāca, ka iemācījos.
Kāda mūzika tev tagad vistuvākā?
Man ļoti patīk neo soul. Visbiežāk, braucot mašīnā, klausos D’Angelo. Ļoti patīk ritms, viņa balss tembrs un viss, ko dara ģitārists, basists un īpaši bundzinieks, kurā klausoties šķiet, ka viņš vienkārši atnāk un spēlē nesagatavojoties to, kas tajā brīdī ienāk prātā. Tas grūvs ir tāds, ka es nevaru pat aprakstīt, – maģisks, tas ievelk sevī.
Kad raksti savu mūziku, esi kritiska pret sevi?
Es pret visu, ko daru, esmu diezgan kritiska. Bieži man daudz kas nepatīk, ko esmu izdarījusi, – teksts tur tāds un šitāds, vai, it īpaši, klausoties ierakstu, liekas, ka vajadzēja kādu vietu pārdziedāt, jo neizklausās pietiekami labi. Man vēl ir daudz ko mācīties, un es ceru, ka reiz būšu apmierināta ar to, ko daru. Rudenī atkal sāku aktīvi iet uz nodarbībām pie Airas Rūrānes – viņa ir operdziedātāja, ar kuru es iepazinos Talantu fabrikā, kur viņa bija mana pasniedzēja, un man iepatikās, kā viņa skaidro – tik labi prot salikt pa plauktiņiem, kas kā jādara, ka es sapratu, ka dziedāt nemaz nav tik sarežģīti. Viņa atver kaut kā to balsi, un ir daudz vieglāk dziedāt. Viņa iemāca izdziedāt visu, ko tu vēlies un kā vēlies, bet tu jūties ērti, un balss saites pēc tam nesāp.
Dziedātāja Dženifere Raša reiz stāstīja, ka koncerta dienā vispār klusē, bet citi tieši cenšas balsi ievingrināt. Kāda ir tava recepte?
Manuprāt, muldēt bez apstājas pirms dziedāšanas nevajag, taču balss vingrinājumus izdziedāt ir normāli – tāpat kā sportistiem vajag iesildīties, jo balss saites jau ir tādi paši muskuļi, ko vajag iesildīt un iestiept. Tam arī domāti vingrinājumi – lai balss saites izkustinātu un tām būtu vieglāk.
Ir mūziķi, kuri nododas arī citiem radošās izpausmes veidiem, piemēram, glezno.
Nu nē – zīmēšanā man pavisam noteikti nekāda talanta nav. Tā puse man nav attīstīta. Tā nav, ka es varu darīt visu.
Kameru priekšā jūties brīvi?
Parasti, kad ir intervijas, es vienkārši kaut ko stāstu, bet, kad ir fotosesijas, tad gan ir grūtāk, jo tur vajag pozēt un seju pareizi turēt, to es nemāku. Vairāk esmu tāds dabas bērns. Kosmētiku ikdienā tikpat kā nelietoju. Ja mani kādreiz sagrimē, gribas visu uzreiz nomazgāt. Liekas, būt par modeli man būtu ļoti grūti, visu laiku jātēlo kaut kas.
Jebkuram skatuves māksliniekam taču arī jāpozē pietiekami daudz.
Man patīk, ka viss ir dabīgi. Kad tu iznāc uz skatuves, ir svarīgi, lai cilvēki redz tevi, nevis kaut kādu mākslīgu tēlu. Man uz skatuves vēl nav bijis tādas pieredzes, ka kaut kas jātēlo, kaut gan es labprāt piedalītos kādā mūziklā, ja mani uzaicinātu.
Playboy arī nepiekristu fotografēties?
Nu, Klubā man jau bija fotosesija.
Ak tā? Es neesmu redzējis.
Tad labi.
Tagad neērti par to?
Nujā. Es domāju, varbūt tas ar laiku pāries, pēc kaut kādiem sazin cik gadiem, bet nu pagaidām tā…
Kad vēl, ja ne tagad? Piecdesmit gados?
Tas arī bija iemesls, kāpēc es piekritu.
Tu piekristu braukt dzīvot citur, ja rastos tāda iespēja?
Es pagaidām tik tālu neesmu aizdomājusies. Man vispār nepatīk sev sastādīt kaut kādus baigos plānus. Man nepatīk, ja jautā: kā tu sevi redzi pēc pieciem gadiem. Es nezinu.
Tava mamma ir no Latvijas, tēvs – no Burkinafaso. Kā viņi iepazinās?
Oi, nu… Skolā laikam – universitātē. Studentu gados. Mamma studēja Rīgas Tehniskajā universitātē, ko tolaik laikam citādi sauca.
Rīgas Politehniskais institūts tas bija. Tolaik daudz afrikāņu studēja Rīgas Civilās aviācijas institūtā.
Tieši tur arī mans tēvs mācījās.
Abi kopā viņi tevi neizaudzināja?
Nu, tas lai paliek – tā ir viņu privātā dzīve, un man nav tiesību to apspriest. Es vispār par privāto dzīvi cenšos nerunāt.
Tu dzīvo Rīgā?
Jā, Bolderājā. Tālu, bet jau esmu pieradusi, jo dzīvoju tur kopš bērnības. Nu jau pēc albuma iznākšanas būs jāmeklē sev atsevišķs dzīvoklis, jo nevar visu laiku mammai uz kakla sēdēt. Vislabāk gribētos centrā, bet vai es varēšu to atļauties? Jāskatās.
Kā nu ne? Tūliņ uzvarēsi lielajā Eirovīzijā, kļūsi pasaulslavena un bagāta.
Jā, jā, jā! Visi tā domā.
Daži jau kļuvuši slaveni – ABBA, Selīna Diona.
Jā? Viņa arī no turienes?!
Tev šādi ir dabiskie mati?
Nē. Ar ķīmiju tos taisnoju. Man īstenībā ir "mikrofons". Ar tādiem matiem bija grūti – kad no rīta pamosties, tie kā švamme stāv, pieņēmuši tādu formu, kā naktī sagulēti, un ļoti grūti izķemmēt.
Droši vien tā radās dabīgie dredi – nekad neķemmēti mati, saķepuši no visa, ar ko saskārušies, – sviedriem, dubļiem, beigtiem kukaiņiem, pārtiku… Toties tie ērtāk nēsājas – nav vairs kā mikrofons pa gaisu, bet no tā smaguma krīt uz leju.
Jā. Es domāju, ka tā arī tas viss radās.
Tu studē ekonomiku. Jau laikus domā par brīdi, kad mūzika kļūs tikai par hobiju?
Nē, es ceru, ka tāds brīdis nepienāks. Gribu, lai mūzika paliek par galveno, ko daru. Es nevarētu sevi iedomāties kā grāmatvedi, kura sēž ofisā un kārto papīrus. Taču izglītība noderēs jebkurā gadījumā, lai ir kaut kāda stabilitāte, paplašinās redzesloks, rodas jauni sakari.
Mācīšanās jau ir noderīga ne tikai konkrēto zināšanu iegūšanai, bet arī attīsta domāšanu, lai pēc tam vari par jebkurām citām lietām argumentēti spriest. Lūk, tu jau bērnībā prati iespaidot citus tiktāl, ka viņi sāka klausīties System of a Down, tātad dotības tev ir.
Nu, tas nebija tik globāli. Tās bija tikai četras draudzenes, ar kurām iepazinos skolas deju pulciņā. Viņas ir manas labākās draudzenes joprojām.
Nav tā, ka draudzenes mainās, ja pēc skolas satiekaties arvien retāk un retāk?
Nē, man ir palikušas tās pašas. Četras bija un ir palikušas joprojām. Sazvanāmies, satiekamies un draudzējamies jau desmit gadu. Viena no viņām – māksliniece un web dizainere – uzzīmēja vāciņu manam albumam. Draugi arī ir svarīgi. Ja spēj atrast tādus draugus, kuri ar tevi ir tik ilgi kopā, tas ir jānovērtē.
Tev patīk ceļot apkārt pa pasauli?
Es ļoti gribētu! Līdz šim sanācis būt tikai dažās Eiropas valstīs, taču gribētos apceļot Āfriku un visādas eksotiskas zemes. Es gribu aizbraukt uz Indiju un tieši tur nopirkt skaistu flautu, kas vēsturiski ir koka, nevis metāla instruments. Tad es to varbūt biežāk arī spēlētu. Labprāt padzīvotu kaut kādā ciltī, lai no iekšpuses iepazītu to kultūru, nevis kā tūrists atbrauktu tikai pafotografēt un padzīvot viesnīcā. Ceļot ir veselīgi, jo redzi kontrastus. Te visi sūdzas, ka Latvijā ir krīze, bet aizbrauc uz kādu Āfrikas valsti vai Indiju un saproti, ka šeit nemaz nav tik slikti, jo pasaulē dzīvo cilvēki, kuriem pat ūdens nav. Tiem cilvēkiem nevajag ne mašīnu, ne karjeru, viņi tikai sapņo, lai būtu pieejams tīrs ūdens. Ja atbrauktu uz Latviju, viņi būtu laimīgākie cilvēki pasaulē.