Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -3 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Antra Dreģe: Mūsu sabiedrībā stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomu nav vietas

Šajā nedēļas nogalē Rīgā un Liepājā notiks divu Aristofāna lugas Līsistrate iedvesmotu mūsdienu kameroperu pirmizrāde

Vai iespējams mainīt pastāvošo pasaules kārtību? To Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīga 2014 programmā iekļautajā jauniestudējumā – divās jaunās, ļoti atšķirīgās kameroperās, kuru iedvesmas avots ir sengrieķu dramaturga Aristofāna komēdija Līsistrate –, cenšas noskaidrot Latvijas un Šveices mākslinieki. Līsistrate ir stāsts par dzīvesgudru un spēcīgu personību – sievieti, kura ar nevardarbīgām metodēm vēlas mainīt pasauli un pārtraukt karu. Aristofāna luga Līsistrate uzrakstīta 400 gadu pirms mūsu ēras. Tās varones ir Senās Grieķijas sievietes, kas pārgurušas no vīru nepārtrauktās karošanas un apvienojas… seksa streikam.

Vienā vakarā tiks izrādītas divas kameroperas – komēdija un drāma, kuru autori ir Eiropā pazīstamais džeza mūzikas komponists Kaspars Evalds (Šveice) un latviešu teātra komponists Jēkabs Nīmanis. Iestudējumu režiju veidojusi Zane Kreicberga un šveiciete Kristīne Sīrisa, turklāt katra veido otras valsts komponista darba iestudējumu. Mākslinieku Kristīnes Jurjānes un Mārtiņa Feldmaņa radītajā skatuves vidē darbosies Šveices dramatiskais soprāns Žanīna Hircele (titullomā), Kristīne Gailīte (Mirīne), Roberts Kollers (Kinēzijs, Šveice), vokālā grupa Putni, vīru koris, kamerorķestris un diriģents Normunds Dreģis. Visa šī projekta autore ir diriģente un dziedātāja Antra Dreģe, kura jau 21 gadu vada vokālo grupu Putni, taču šoreiz uzņēmusies starptautiskā projekta producentes pienākumus.

Kā radās ideja par Līsistrati starptautiskas sadarbības vērienā?

Tas bija diezgan garš ceļš. Sāku par to domāt pirms četriem gadiem, ideja jau bija skaidra, un sagadījās, ka 2011. gadā aizbraucu rezidencē uz Šveici. Mēnesi tur nodzīvoju, iepazinos ar mūzikas dzīvi un māksliniekiem, un man bija jau pilnīgi konkrēts mērķis meklēt komponistu un izpildītājus šai operai. Man paveicās, jo iepazinu daudzus lieliskus mūziķus. Atradu komponistu komiskajai operai un partnerus, ar kuriem šo projektu veidot, – mūsdienu mūzikas aģentūru Gare du NordBahnhof für Neue Musik. Tai ir koncertzāle, kas atrodas ļoti īpatnējā vietā – dzelzceļa stacijā Bāzelē uz robežas starp Vāciju un Šveici.

Gare du Nord ir joprojām funkcionējoša dzelzceļa stacija, kur bijušās pirmās un otrās klases bufetes telpās jau vairāk nekā desmit gadu strādā mūsdienu mūzikas aģentūra, kas nodrošina aktīvu koncertdzīvi. Koncertzāle ir neliela, apmēram kā mūsu Vāgnera zāle, taču tur notikuši daudzi muzikāli uzvedumi, arī operu izrādes. Līsistrati tur rādīsim četrus vakarus šā gada oktobrī. Izrādes Rīgā nolēmām spēlēt līdzīgā vidē – Dzelzceļa muzejā. Uzstāsimies arī Cīrihē teātrī Rigiblick kalna galā.

Kāpēc divas operas?

Aristofāna lugā ir divi slāņi: viens – satīrisks, klaji erotisks un pat neķītrs, otrs – filozofisks, tas asi nosoda karu un politiskās spēles. Sākotnēji piedauzīgais, zobgalīgais un ļoti jautrais sižets par sieviešu seksa streiku ir pamats, aiz kura jau pašam Aristofānam lugas titulvarones monologu tekstos ir ļoti daudz kritikas gan par politisko sistēmu, gan pasaules kārtību. Tas ļāva domāt, ka aiz jautrās fasādes ir ļoti dziļa un pamatīga tēma. Mēs ļāvāmies šiem pētījumiem gan plašumā, gan dziļumā, tāpēc būs divas kameroperas.

Operu projekts apauga ar vairākām citām aktivitātēm. Paralēli mākslinieciskajam procesam notika četru lekciju un diskusiju cikls Sieviete un karš sadarbībā ar Okupācijas muzeju, Kara muzeju un Aizsardzības ministriju. Viens no aizkustinošākajiem bija Sandras Kalnietes stāstījums par savas ģimenes pieredzi deportācijās. Par sievietēm nacionālo partizānu karā pamatīgi un interesanti stāstīja Okupācijas muzeja vēsturnieki, demonstrējot videoliecības. Bija lekcijas par sievieti Otrā pasaules karā un mūsdienu armijā, starptautiskajās misijās, kurās piedalās arī Latvijas armijas sievietes.

Ko šajās lekcijās atklāji tieši sev?

Bija ļoti patīkami dzirdēt, ka mūsu sabiedrībā stereotipiem jau sen vairs nav vietas ne par sieviešu un vīriešu lomu, ne profesiju sadalījumu. Runājot par cilvēkiem karā, manuprāt, būtiskākais ir – kā diagnosticēt ļaunumu sevī. Par to pārdomās dalījās dzejniece Inese Zandere, stāstot par savu pieredzi Kosovā. Viņa tur sastapusi brīnišķīgus, normālus cilvēkus, taču vēl pirms mirkļa viņi bijuši gatavi cits citu nogalināt. Vai, nokļuvuši šādos apstākļos, mēs spētu tikt galā ar ļaunumu sevī? Šī filozofiskā tēma ir arī pamatā Jēkaba Nīmaņa operai ar Ineses Zanderes libretu.

Kara mainītie sieviešu likteņi man vienmēr ir bijuši acu priekšā. Mana vecvecmāmiņa kara laikā savās mājās Liepājā slēpa no geto izbēgušos ebrejus. Vecmāmiņa kara laikā ne tikai uzaudzināja savus trīs bērnus, bet arī palīdzēja grūtdieņiem, kuri bija pazaudējuši mājas. Savukārt manu mammu pēc kara 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Mana sieviešu ģimenes līnija ir kara postīta, tomēr viņas visas bija spēcīgas sievietes ar labu humora izjūtu un veselīgu dzīves uztveri. Pasaku vietā vecmāmiņa mums bieži stāstīja stāstus par karu. Tie bija šaušalīgi, un šie iespaidi manī nosēdušies spēcīgi.

Viens no iemesliem, kāpēc ar šo tēmu sāku strādāt, bija mēģināt rast atbildes uz jautājumiem, kas manī urdījās bez atbildes, kad tikos ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Ir pierādīts, ka traumatiska pieredze gēnu līmenī nebeidzas vairākās paaudzēs. Tieši to izdzirdējām, kad Sandra Kalniete runāja par bailēm un nedrošību, ko viņa izjūt kā pieredzētā sekas. Ir aizsākta būtiska tēma, par to ir jārunā. Tomēr, meklējot atbalstītājus, nācās sastapties ar viedokli, ka tēma ir par smagu – un kuru gan tā interesēšot?

Mums ir neērti par to, kas ar mums ir noticis, un ir bail ieskatīties savai negatīvajai pieredzei acīs. Taču ikviens, kurš apmeklējis psihoterapeitu, sapratīs – ja nesastopies ar savām lielākajām bailēm un traumu, nekad nevarēsi iet tālāk. Mums kā tautai ir svarīgi, ka spējam atzīt un pateikt, kas ar mums noticis. Taču vīrieši ģimenēs par to vienkārši nerunāja, varbūt aiztaupot bērniem traumu un šķelšanos dvēselē starp divām patiesībām. Taču gēnu līmenī tā turpinās. Sievietes ļoti negribīgi, tomēr ir sākušas runāt. Okupācijas muzeja vēsturnieces priecājās, ka lekcijā beidzot bija iespēja parādīt apkopotās videoliecības – tādu ir vairāk nekā divi tūkstoši, un puse ir izdzīvojušo sieviešu sniegtās. Tieši šie video bija diskusijas kulminācija: cilvēki stāstīja, ko viņi ir piedzīvojuši, – nesamocīts, nesamākslots, pa tiess dokuments bez uzspēlētām teatrālām emocijām. Tas bija šokējoši un vienlaikus attīroši un sniedza atvieglojuma sajūtu. Tas ir ceļš, kā mums katram un visai tautai atgūt savu pašcieņu, stāju, pašvērtību. Kāpēc visiem, kas mums skaļāk uzkliedz, sakām: "Jā, tūlīt mēs paklausīsim, izpildīsim!"? Jāizslien mugurkauls un jāpasaka: jā, bija tā, mēs esam to piedzīvojuši un tagad ejam tālāk.

Vai čekas maisus vajag atvērt?

Es domāju, ka vajag. Tas ir smagi, taču mums vajag zināt savu vēsturi, zināt patiesību, jo tikai tad varam patiesīgi un godīgi dzīvot tālāk.

Kā izdevās ieinteresēt tieši Šveices Gare du Nord aģentūru? Tā esot izvēlīga.

Tā bija liela veiksme, un pilnā nopietnībā domāju, ka arī liktenis, jo es vienkārši tiku novesta līdz cilvēkiem, kurus vajadzēja sastapt, lai viss varētu notikt. Braucu uz šo staciju satikties ar pavisam cita festivāla direktoru, taču pilnīgi nejauši kāpņu telpā sastapos ar aģentūras Gare du Nord māksliniecisko vadītāju Dezirē Maizeri. Viņa ieaicināja pie sevis. Tajā brīdī Gare du Nord komanda iestudēja Georga Frīdriha Hāsa (1953) operu Nacht, kurā četri solisti reprezentēja romantisma dzejnieka Frīdriha Helderlīna (1770–1843) personības četras šķautnes. Šajā mēģinājumā iepazinos ar basbaritonu Robertu Kolleru. Viņa šarmam es nespēju pretoties un uzreiz sapratu, ka Līsistratē viņš būs Kinēzijs. Roberts Kollers savā saspringtajā grafikā atrada laiku, lai piedalītos mūsu iestudējumā.

Gare du Nord savu 2014.–2015. gada sezonu atklāj ar Līsistrates uzvedumiem un visu gadu pavadīs Līsistrates zīmē, gan izceļot sievietes komponistes, gan sieviešu likteņus un nozīmi vēstures aspektā. Dezirē Maizere viesojās Rīgā, viņu saviļņojusi mūsu vēsture un bagātīgā kultūra.

Kas tur tik satriecošs?

Piemēram, mūsu kora dziedāšanas tradīcija. Mums pašiem Latvijas koru meistarība neliekas nekas īpašs, savukārt Šveicē mums, Putniem, jau ir ievērojams fanu pulciņš. Esam tur piedalījušies vairākos festivālos, un cilvēkus interesē tas īpašais, personiskais, ko viņi sajūt mūsu izpildījumā. Atbraukuši pie mums, šveicieši iepazīstas ar Latvijas vēsturi, kas cilvēkiem no Eiropas izrādās liels atklājums, jo par totalitārismu un okupāciju netiek runāts. Dezirē Maizere teica, ka viņu fascinē mūsu izdzīvošanas spēks.

Kāpēc šo projektu iecerēji tieši Šveices un Latvijas sadarbībā?

Šveice gadsimtiem ir bijusi miera sala Eiropas vidū, kuru kari nav postījuši. Biju ļoti pārsteigta, kā kultūra var attīstīties un ar kādu iekšējo brīvību cilvēki spēj dzīvot, ja viņiem nekādu ārēju briesmu un šausmu nav bijis. Savukārt Latvija ir bijusi nemitīgās okupācijās, vienmēr starp dažādiem spēkiem. Mūsu sadarbība ir ļoti interesanta, jo ir ārkārtīgi daudz, ko varam viens otram dot. Ir ne tikai divas operas, bet arī divas kultūras, divas tradīcijas. Muzikālā ziņā ir svarīgi strādāt kameroperas žanrā, kas šobrīd Eiropā ir ļoti populārs un faktiski ir tilts starp klasisko operu un dramatisko teātri, jo vārdam, sižetam un drāmai ir liela nozīme. Pat lielāka nekā skaistām ārijām, jo daudz balstīts rečitatīvos, runā. Ir liels prieks, ka varam to darīt Latvijā, kur šis žanrs ir tikai savos sākumos.

Komisko operu, protams, rakstīja Kaspars Evalds. Pasaules mūzikas festivālā Alpentöne Šveicē dzirdēju operu Zaudētā paradīze, ko viņš bija sacerējis savam pūtēju ansamblim Exorbitantes Kabinett. Tas ir brīnišķīgs, dzirkstošs darbs, kurā līdz ar pūtējiem piedalījās soliste, teicējs un reperis. Tas bija šarmanti uzrakstīts un asprātīgi, ar vienkāršiem paņēmieniem režisēts – tieši tas, pēc kā lūkojos, domājot par Līsistrati. Turklāt izrādījās, ka komponists ir studējis grieķu valodu un interesējas par sengrieķu dramaturģiju. Viss patiešām sakrīt tā, kā tam jābūt. Šķiet, ka šis projekts daudziem cilvēkiem nācis vajadzīgajā laikā un vietā, lai gan sākās ar manā redzeslokā nejauši nonākušu e-pasta vēstuli, ka izsludināts konkurss par rezidenci Šveicē. Ne uz ko necerot, uzrakstīju pieteikumu, un liels bija mans pārsteigums, kad pēc pusgada pienāca apstiprinājuma vēstule: varat mēnesi pavadīt Šveicē, laipni lūgtum!

Tur bija tiešām daudz ko redzēt un dzirdēt: man bija vairāk nekā 30 tikšanos dažādās Šveices vietās. Biju laimīga par iespēju vai ik vakaru klausīties slavenā Lucernas festivāla koncertus. No šī brauciena attīstījušies labi kontakti un projekti. Vienu no tiem – kopīgā ansambļa Camerata Variabile koncertprogrammu Buramdziesmas – jau pērnruden parādījām Rīgā un Šveicē pārpildītā baznīcā festivālā Alpentöne.

Līsistrate ir jau ceturtais Putnu un Šveices mūziķu sadarbības projekts. Es domāju, ka mums ir daudzsološas iespējas attīstīties visdažādākajos stilos un žanros, jo ir daudz mūziķu, kuri vēlas ar mums turpināt sadarbību. Varbūt ne vienmēr pietiek naudas milzīgai reklāmai, tomēr nevaru sūdzēties par publiku arī šeit, Latvijā. Man ir liels prieks par visām septiņām Līsistrates projektā iesaistītajām Putnu meitenēm, katrai ir sava loma.

Tomēr pati šoreiz nedziedi un nediriģē?

Esmu izstājusies no dziedātājiem, lai būtu producente. Izvēlējos būt ugunsmūris, lai pasargātu mūziķus no projekta saimnieciskajiem darbiem.

Jūti sevī producentes, organizētājas vilkmi?

Patiesībā tās bijušas manas lielākās šausmas kopš bērnības. Kad iestājos Liepājas Mūzikas skolā, varēju sev atzīties, ka labprāt diriģēju kori, bet organizēt koncertus un ballītes – lielāka murga nav! Šobrīd par producentes darbu varu teikt – jā, tas man padodas, taču neteiktu, ka tas ir mans sapņu darbs. Protams, es labprātāk atrastos uz skatuves, taču tad es atkal kā daudzi mūsu mūziķi būtu noskrējusies, organizējot savu ideju īstenošanu dzīvē. Tā ir mūsu realitāte, kas Latvijai atņem labus mūziķus un viņu spēkus, – tā vietā, lai pilnveidotos mākslinieciski, viņiem jātiek galā ar saimniecību. Ceru, ka no tā kādreiz varēsim atraisīties un strikti nodalīt profesionālu muzicēšanu un profesionālu menedžmentu. Tas ir pieredzes darbs, to nespēj cilvēks, kurš tikko skolā samācījies dažādas gudrības. Es pati esmu menedžere pašdarbniece, visu atklājusi caur praktisku darīšanu. Uz jautājumu, vai stāties Kultūras akadēmijā, esmu saņēmusi atbildi: netērē laiku, tu tāpat visu zini!

Līsistrate

Divu kameroperu pirmizrāde
Latvijas Dzelzceļa muzejā 14., 15.II plkst. 19,
Liepājas teātrī 16.II plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20 (Rīgā), EUR 4,27–17,07 (Liepājā) 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja