Mūziķim šī zeme ir ļoti piemērota. Tā atrodas Eiropas centrā, no šejienes var ērti nokļūt jebkur. Arī mākslinieka statuss te nav apkaunojums, bet vērtība – šādi jaunā čelliste Gunta Ābele stāsta par dzīvi Šveicē, kur izvēlējās palikt pēc Bāzeles Mūzikas akadēmijas absolvēšanas. Vēl skolodamās pasaulslaveno čellistu Ivana Monigeti un Solas Gabetas klasē, jaunā mūziķe guva arī kamerorķestra Kremerata Baltica dalībnieces un konkursu rūdījumu, panākumus vainagoja pirmā vieta Eiropas Jauno solistu konkursā Luksemburgā.
Guntas Ābeles radošajā bagāžā jau ir uzstāšanās ievērojamākajos Eiropas festivālos – Šlēsvigas-Holšteinas festivālā Hamburgā Vācijā, Menuhina festivālā Gštādē Šveicē un Viva Cello Bāzelē, Zalcburgas festivālā, Mūsdienu mūzikas festivālā Madridē, Baireitas kamermūzikas un Santanderas akadēmijas festivālā. Jaunā čelliste izpaužas stilistiski ļoti plašā repertuārā, un viņas sadarbības partneru lokā ir klasiskās mūzikas zvaigznes: vijolnieks Gidons Krēmers, pianists Žerārs Viss, čellists un komponists Tomass Demenga, fagotists Serdžo Adzolīni.
Latvijā čelliste šonedēļ būs dzirdama divos festivāla Čello Cēsis koncertos: vispirms atklāšanas vakara solistu zvaigznājā 11. septembrī Vidzemes koncertzālē Cēsis līdzās festivāla īpašajam viesim izcilajam Somijas čellistam Marko Ilonenam, Ērikam Kiršfeldam un Sinfonietta Rīga čellistam Kārlim Klotiņam. Solokoncertā 12. septembrī Cēsu Jaunajā pilī Gunta Ābele spēlēs filosofisku Bahu, sirdi aizgrābjošu Vasku un mazāk zināmu Kodāju.
Kā izjūti atšķirību no ikdienas un mūzikas dzīves Latvijā? Kāda ir vide, kolēģi, klausītāji, kaimiņi, cilvēki uz ielas vai tramvajā?
Studijas Bāzeles Mūzikas akadēmijā sāku uzreiz pēc Dārziņskolas beigšanas 2005. gadā. Man ļoti laimējās, ka tiku uzņemta izcilo čellistu Ivana Monigeti un Solas Gabetas klasē. Pēc Rīgas tās bija grandiozas pārmaiņas gan profesionālajā jomā, gan personīgajā dzīvē. Pabeigusi studijas 2012. gadā, izlēmu palikt Bāzelē, jo studiju laikā izveidoto kontaktu un koncertēšanas iespēju bija krietni vairāk nekā Rīgā un tolaik mans draugs, nu jau vīrs (studiju biedrs, itāļu pianists Džovanni Fornazīni – I. L.), strādāja Šveicē.
Bāzele, lai arī nav Šveices lielākā pilsēta, ir viens no galvenajiem mākslas centriem. Kultūras dzīve norit augstā līmenī: notiek izcili koncerti, tiek atbalstīta jaunā mūzika un eksperimentāli projekti. Ikdiena ir tāda pati kā mūziķiem citur pasaulē – skrienam uz mēģinājumiem, koncertiem, pasniedzam stundas, vēl visam pa vidu telefons un e-pasts, lidostas, čemodāni… Dažreiz tas viss ir ļoti nogurdinoši un apgrūtinoši, taču ir tā vērts! Pēc laba koncerta visas grūtības un raizes momentā pagaist.
Ko tu vērtē kā priekšrocību, dzīvojot Bāzelē?
Šveicē viss ir labi un skaidri organizēts. Jau no paša sākuma visa mākslinieciskā un praktiskā informācija ir pieejama un zināma. Tas ir liels pluss mūziķa ikdienā, un es to ļoti novērtēju. Punktualitātei un lielajai kārtībai ir arī mīnusi – šveiciešu mūziķi reti spēj darīt lietas spontāni… Cilvēku attieksme pret klasisko mūziku ir pozitīva, katrā pilsētiņā ir koncertzāles, melomāni labprāt rīko privātus mājas koncertus. Mājas koncertu tradīcija šeit ir lielā cieņā, un es ļoti vēlētos, lai tā kādreiz būtu arī Latvijā.
Šveices sakārtotība ir apbrīnojama: tiek gādāts, lai iedzīvotājiem būtu labi, ērti un droši jebkurā situācijā. Tas ir luksuss, un cilvēki to apzinās. Par šo privilēģiju – justies labi – gan tiek tērēti milzu līdzekļi. Šveice ir viena no dārgākajām valstīm Eiropā.
Ikdienu ietekmē arī bēgļu krīze, kas tik strauji izvēršas visā Eiropā?
Lasot par bēgļu jautājumu Latvijas presē, šķiet, ka sabiedrība nerunā par cilvēkiem, bet par objektiem, precēm. Kļūst ļoti skumji, kad dzirdu agresīvos viedokļus. Situācija kara pārņemtajās vietās ir dramatiska, briesmīga. Lasot par notiekošo Sīrijā, mani pārņem šausmas. Domāju, ka neviens saprātīgs cilvēks labprātīgi nebēgtu nožēlojamās laivās pāri atklātai jūrai, ja vien tur nebūtu drošāk kā savā zemē.
Esi iesakņojusies Šveicē vai domā atgriezties dzimtenē?
Bāzelē jūtos labi, taču nevaru apgalvot, ka dzīvošu te visu laiku. Man daudzas lietas Šveicē patīk, bet, protams, ir arī tādas, kas kaitina. Nebeidzamie rēķini par jebkuru sīkumu, veikalu darba laiks līdz pulksten 18.30, šveiciešu uzskats, ka literārā vācu valoda īstenam šveicietim ir svešvaloda, un vēl visādas sīkas lietas. Tomēr mūziķim šī zeme ir ļoti piemērota, tā atrodas Eiropas centrā, no šejienes var ērti nokļūt jebkur. Arī mākslinieka statuss te nav apkaunojums, bet vērtība.
Stingri seko solistes ambīcijām? Vai pieļauj domu arī par muzicēšanu orķestrī?
Vislielāko prieku man sagādā solo un kamermūzikas koncerti gan lielās, gan mazākās zālēs. Spēlējot atdodu daudz enerģijas, taču koncerta atmosfēra un radošais gars iedvesmo un uzlādē. Mūzika ir kaut kas tik netverams un unikāls, tā eksistē tikai mirklī. Man ir svarīgi, lai katrs mūzikas mirklis koncertā būtu īpašs.
Šad un tad piedalos orķestra projektos, piemēram, kopā ar Cīrihes operas vai kādu citu orķestri. Orķestrim piemīt cits spēles un komunikācijas veids, nekā uzstājoties solo. Orķestrī sevi dažkārt ir mazliet jānobremzē, gandrīz vai jāatrod sevī cita muzikālā personība, taču esmu to jau iemācījusies. Simfoniskajā orķestrī mani visvairāk piesaista fantastiskais repertuārs: ir liels baudījums labā orķestrī spēlēt kādu no lielmeistaru darbiem.
Aktīvi sadarbojies arī ar citiem Šveicē, Vācijā un Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem?
Tikko uzstājos Cīrihē Latvian Piano Trio – ar pianisti Artu Arnicāni un vijolnieci Elīnu Bukšu. Pirms nedēļas Cīrihē un Šafhauzenē koncertēju Duo Mundi ar pianisti Elīnu Bērtiņu. Vienmēr priecājos sadarboties ar latviešu mūziķiem un cenšos uzturēt kontaktus ar Latvijas mūzikas dzīvi.
Bija stresa pilns pārbaudījums studēt pie tik spožām čella zvaigznēm, kādas ir Ivans Monigeti un Sola Gabeta?
Pirmajā mācību gadā man bija daudz stundu pie Solas Gabetas. Viņa ar lielu aizrautību slīpēja katru niansi un detaļu. Bija tik daudz ko darīt! Bieži vien visa stunda tā arī pagāja, spēlējot pirmo skaņdarba frāzi. Nodarbības pie Ivana Monigeti notika citādā gaisotnē. Viņš ir ļoti prasīgs un stingrs skolotājs. Viņam ir apbrīnojama pacietība, kādas bieži vien nav studentiem, izcili satīriska humora izjūta un spēja padarīt studentu vai traku, lai tikai būtu rezultāts! Pēc dažām īpaši satīriskām stundām man likās, ka čellu spēlēt vairs nevajag, labāk atvērt kādu restorānu vai darīt ko citu… Tomēr šī stingrā pieeja man ļoti palīdzēja, un esmu priecīga, ka man ir bijis tāds skolotājs, kura padomus un ieteikumus atceros un izmantoju arī tagad, kad vairs nestudēju.
No kā tu nekad neatteiktos un pat ietu pret izcilo pasniedzēju pārliecību?
Visi mani skolotāji, lai arī cik stingri bijuši, nekad man nav uzspieduši darīt ko tādu, kas būtu pilnīgi pretēji manai iedabai. Tieši otrādi – viņi ir palīdzējuši visu labo, kas manī ir, padarīt vēl labāku.
Ir paveicies, ka esi dzimusi un uzaugusi muzikologa un kontrabasistes ģimenē?
Visa mana ģimene ir saistīta ar mūziku. Mamma Ausma Ābele ir kontrabasiste, tētis Guntars Pupa ir muzikologs, tante (tēva māsa) Maija Prēdele – čelliste. Kad esmu Rīgā, kopā dažreiz labam garastāvoklim paspēlējam kādus duetus. Mākslinieciskā vide uz mani radīja lielu iespaidu. Kā bērns bieži pavadīju vakarus operteātrī. Man ļoti patika operteātra atmosfēra, un ikreiz, kad vakaros biju tur, sajutos kā liela māksliniece. Viena no manām iemīļotākajām nodarbēm izrāžu laikā bija tēlot diriģentu. Varu iedomāties, kā tas izskatījās no malas!
Čellu sāku mācīties 1. bērnu mūzikas skolā. Kādu vasaru mani aizveda uz stundu pie profesores Eleonoras Testeļecas. Viņas klasē iestājos Dārziņskolā. Tā man bija īstā skola. Tieši tur sapratu, ka gribu būt mūziķe, un tas kļuva par manas dzīves galveno mērķi. Dārziņos tolaik valdošā atmosfēra bija ģeniāla, man gandrīz katru gadu konkursu dēļ ik pa laikam bija individuāls mācību plāns, tas būtībā nozīmēja, ka uz stundām var neiet un tikai spēlēt čellu. Man tas ļoti patika!
Plāno turpināt sacensties konkursos? Kāds ir reālais ieguvums?
Pašlaik neplānoju. Esmu jau konkursu laiku izbaudījusi ar visām tā labajām un ne tik labajām pēcgaršām. Par spīti visiem uztraukumiem un citām trakām konkursu lietām, tie tomēr ir vajadzīgi. Ne vien piedāvāto uzstāšanās iespēju dēļ, bet pirmām kārtām plašā apgūtā repertuāra dēļ, kas vēlāk ļoti noder. Man konkursi bija arī lieliska motivācija, lai daudz vingrinātos, pulētu un slīpētu katru detaļu. Konkursos spēlētie skaņdarbi visilgāk turas pirkstos, pat ja neesi tiem pieskāries gadiem.
Ciktāl konkursu rezultāti ir objektīvi un saliek visu īstajās vietās?
Rezultāti, manuprāt, nav un nevar būt objektīvi. Katra žūrijas locekļa spriedums vienmēr ir subjektīvs, balstīts visdažādākajā filosofijā. Mana pieredze rāda, ka ne vienmēr uzvarētāji arī vēlāk spīd tikpat spoži kā pēc svaigi iegūtajiem lauriem. Esmu pārliecināta, ka ikvienā patiesā mūziķī ir īpaša gaisma un īpašas spējas un tās agrāk vai vēlāk tiks pamanītas un ievērotas arī bez visiem Grand Prix.
Skaņdarbi, kurus izvēlējies spēlēt festivālā Cēsīs, tev nozīmē ko īpašu?
Kopā ar Kārli Klotiņu un orķestri Sinfonietta Rīga spēlēsim Antonio Vivaldi dubultkoncertu. Tā bija festivāla mākslinieciskā vadītāja čellista Austrālijas latvieša Jāņa Laura ideja, un es labprāt piekritu. Čella dubultkoncerti ir neatņemama sastāvdaļa šādos festivālos, tas rada lielu prieku dalībniekiem. Ar nepacietību gaidu pirmos mēģinājumus un, protams, koncertu. Soloprogramma, manuprāt, ļoti atbilst īstam čella festivāla koncertam. Visi tajā iekļautie skaņdarbi ir čella mūzikas virsotnes. Skaistā, vijīgā J. S. Baha 3. čella svīta – īsts meistardarbs; bez Baha solo svītām vispār nebūtu iedomājama čella solomūzikas attīstība. P. Vaska Grāmata čellam ir man ļoti tuvs un personīgs skaņdarbs, tas veltīts manai tantei Maijai Prēdelei, un es no bērnības esmu to vēlējusies spēlēt. Zoltāna Kodāja sonāte ir viens no XX gadsimta labākajiem opusiem čellam solo: kaislīga, vētraina, ārkārtīgi virtuoza un vienlaikus izteiksmīgu un dziedošu ungāru tautas melodiju pilna mūzika, kurai vēl kairinošāku smaržu piešķir īpašais instrumenta skaņojums – sol un do stīgas pustoni zemāk, nekā ierasts.
Kas būtu skanējis intriģējošajā, taču diemžēl atceltajā čellistu koncertā No baroka līdz rokam?
Tajā bija plānots spēlēt visdažādākos skaņdarbus diviem, trim un četriem čelliem no pašiem instrumenta pirmsākumiem, kā Domeniko Gabrielli, līdz pat mūzikai no filmas Neiespējamā misija un grupas Metallica repertuāra. Būtu jautrs un izklaidējošs koncerts gan festivāla mūziķiem, gan publikai. Varbūt izdosies kaut kad vēlāk.
Intervijā, iztaujāta par nesenajiem studentiem, Sola Gabeta pavēstīja: "Vai zināt, ka Gunta Ābele tikko apprecējusies?" Jūs ar pianistu Džovanni Fornazīni vieno arī radoša sadarbība, vai mākslā ejat katrs savu ceļu?
Es tā uzjautrinājos, ka pirmais, ko Sola par mani avīzei saka, ir tas, ka tikko esmu apprecējusies! Tā gan ir taisnība. Kopā ar vīru esam spēlējuši jau vairākas programmas un šovasar pat ieguvām prēmiju kamermūzikas konkursā Šveicē.
Festivāls
Čello Cēsis 11.–13.IX
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–12
www.cesukoncertzale.lv