Igauņu rakstnieku Pāvo Matsinu (1970) – Rīgā uzrunājamu tiklab arī par Pāvu (pēc viņa vēlēšanās) – satieku dažas dienas pirms viņa grāmatas iznākšanas latviešu valodā. Pāvo Matsins savu grāmatu autorību mēdz pieskaņot katram darbam atsevišķi: Alķīmijas 12 atslēgu (2011) autors ir Doktors Švarcs, Rīgas zilo gvardi (2013) sarakstījis Pāvs Matsins, savukārt Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras balvu un Eiropas Savienības Literatūras balvu (2016) par romānu Gogoļa disko (2015) saņēma Paša Mačinovs.
Pāvo Matsins ir piestājis Rīgā ceļā uz Kurzemi, kur viņš sagaidījis vasaras saulgriežus, lai pēc dažām dienām atgrieztos un satiktos ar Latvijas lasītājiem, apgādu Mansards, kafejnīcas Osīriss kokteili Lords Bairons un kādu angļu buldogu.
Kā tas gadījās, ka Rīga nonāca jūsu grāmatā un jūsu dzīvē?
Kāds mans draugs atbrauca uz Rīgu studēt, un es – ja ne katru mēnesi, tad desmit reižu gadā – braucu pie viņa ciemos. Viņš man izrādīja visvisādus Rīgas nostūrus, visdažādākās vietas un rajonus. Es domāju, ka ar to, ko esmu ieguvis pats, vajag padalīties ar igauņiem, jo viņi šeit, izņemot vecpilsētu, neko nezina. Rīga patiešām ir kontrastu pilsēta, tādus pretmetus nedabūsi ne Tallinā, ne Tartu. Šeit iela var sākties ar smalkiem namiem un tās otrā galā var būt īstākais geto. Mani šie kontrasti ļoti saistīja, es gribēju tos dabūt iekšā grāmatā.
Vai jums kā korporelim ar Rīgu bija arī korporatīvas saiknes?
Jā, mums bija sadraudzības korporācija Rīgā Fraternitas Livonica, un korporāciju dzīve Rīgā manā skatījumā bija krāšņāka – metropoles mērogs tomēr. Manā grāmatā attēlotas izdomātas korporācijas, brīžam es variēju īstenību – piemēram, krievu korporācija Rīgā ir Fraternitas Arctica, bet manā grāmatā – Antarctica. Domāju, ka īstie Rīgas korporanti šo grāmatu pirks un lasīs, daudzi ir izrādījuši interesi.
Daudzi rakstnieki izmanto pārlēcienus laikā, daži arī laiku sajaukumu. Kādēļ to izmantojat jūs?
Es teiktu, ka laikam manos darbos nav nozīmes. Laiks man nav svarīgs. Atteikšanās no respekta pret laiku dod man brīvību, darbība uzreiz šķietami pārceļas fantāzijas pasaulē. Es pats Rīgas zilo gvardi pieskaitītu pie retro vai vintage literatūras. Vienā plāksnē var darboties hercogs Jēkabs, Cojs, helikopteri, Čaka žakete un bankomāti. Man radies iespaids, ka šāds paņēmiens ļauj nonākt īpaši tuvu cilvēkiem, jo – esmu gandrīz pārliecināts – cilvēki nedomā par laiku tikai secīgi, dažādi laikmeti un to reālijas pārklājas. Turklāt ļaudis visos laikos ir vienādi. Man ir svarīgi, lai konkrētās lietas pastāv vienā pasaulē ar izdomātajām. Tas nekas, ka romānā pieminētais bārs Pērle ir jau slēgts. Manā grāmatā tas aizvien vēl ir atvērts. Vai korporācijas ēka Lāčplēša ielā – tā mainīsies, bet grāmatā esmu to sev saglabājis tādu, kādu to redzēju, tās reljefu, visu.
Kā grāmatā nonāca Čaka muzejs?
Man tas ļoti iepatikās jau pēc pirmā apmeklējuma. Turklāt Igaunijā es kādu laiku strādāju Tammsāres muzejā, tas savā ziņā ir līdzīgs Čaka muzejam. Čaka dzīvoklī es atcerējos savus muzeja laikus. Jāteic, muzejs kā vieta man šķiet ironiska – kaut vai tas, kā darbinieki vecajās virtuvēs silda savas līdzpaņemtās pusdienas mikroviļņu krāsnī.
Ir dzirdēts, ka tagad ir tāda mode – rakstīt grāmatas, kas veltītas vienai pilsētai, tās vēstures apspēlei. Es to uzzināju, Briselē saņemdams Eiropas Savienības balvu par grāmatu Gogoļa disko. Man tādu vajadzēja uzrakstīt pašam, par modi neko nezinu.
Jūs gan esat teicis, ka esat avangardists.
Tātad – esat priekšā arī modei. Es gribu kaut ko paņemt no XX gadsimta avangarda, taču izdzīvot arī šī gadsimta avangardu. Gribu rakstīt par neparastiem tēliem, neparastu laiku un sižetiem. Mani interesē avangards nevis kā forma, bet situācija.
Kas ir šī laika avangards?
Es teiktu, ka dzīvot baroka pilī pašlaik ir avangards. Vai pat anarhija. Izdarīt ko tādu, ko neviens neiedomājas vai nejaudā. Sākt galma dzīvi, klausīties dzīvo baroka mūziku vai ko tamlīdzīgu.
To es pateikšu jūsu tulkotājai Maimai Grīnbergai, jo viņa, šķiet, mēdz klausīties baroka mūziku.
Nu re! (Smejas.) Maima ir ļoti laba tulkotāja. Viņa man uzdeva tādus jautājumus, ka sāka šķist – es pats par savu tekstu neko nezinu! Viņa, piemēram, vaicā – klau, tam varonim kājās ir šņorzābaki vai pogzābaki? Atklājās, ka tekstā ir tādas nepārdomātas detaļas!
Humors jūsu tekstos ir stratēģija vai neizbēgama rakstura izpausme?
Es ceru, ka manos tekstos nav vienīgi joki. Pašam šķiet, ka es rakstu ar humoru, taču par nopietnām lietām. Igauņu rakstnieks Tīts Aleksejevs manu darbu nosauca par brīdinājuma romānu.
Man gribētos uzturēt tādu kabarē stila humoru. Vai, teiksim, Odesas humoru – tā retrogars arī nav licis mani mierā, domāju, ka tas iespraucies pagaidām jaunākajā romānā Gogoļa disko; tas fragments par kotletēm, kas pieejams internetā angliski, gan ir viens no rāmākajiem. Darba pamattēma ir tāda – kā no skaidrām debesīm zibens, tā atkal ir atnācis cara režīms, un ne jau šur tur, bet mazajā Vīlandes pilsētā. Lielās līnijās tur kopš cara laika nekas nav mainījies, izņemot bankomātus. Pilsēta ikdienā ir tukša. Tur pastaigājoties, ir viegli iedomāties, ka parādās kāds ar cilindru galvā. Un tad to iztraucē hipsteris, pabraucot garām ar velosipēdu.
Tādos retroromānos, manā ieskatā, ir tās pašas tēmas, kas Odesas dziesmās, – mīla un liktenis, cerības, stulbums, sentiments. Vēl tā noskaņa – mēs bijām augsti kungi, bet tagad – taksisti Parīzē... – bez rūgtuma, bet nenovēršami.
No kā, jūsuprāt, ir jāizglābj igauņu vai latviešu sabiedrība – ja reiz esat sarakstījis brīdinājuma romānu?
Es domāju, ka sabiedrība ir jāizglābj no bailēm. Kad tagad palasa avīzes, redzams, ka tajās ir 1939. gada noskaņa. Valda bailes, tās kļūst par mentalitātes daļu.
Kad bijāt mazs, vai sapņojāt par laika mašīnu?
Kad biju mazs, es dzīvoju Tallinā. Skola, kurā mācījos, man bija pilnīgas šausmas. Kad vien varēju no tām padomju baismām aizbēgt, es skrēju uz antikvariātu pilsētas centrā. Katrā brīvā brīdī, lai tikai neatrastos skolā. Varbūt tāpēc vispār iemācījos rakstīt. Vīlandē arī bija lielisks antikvariāts, kas, starp citu, pastāv vēl aizvien, tikko tas svinēja 40 gadus. Pārdevēja aiz letes tur arī strādā jau četrdesmit gadu.
Kopumā es biju ļoti slikts skolnieks. Studiju gados izvēlējos studēt teoloģiju. Vispirms piecus gadus biju mācījies igauņu filoloģiju un jutu, ka vēl kaut kā pietrūkst. Teoloģijas studijas nozīmēja vēl septiņus gadus, grieķu un latīņu valodu. Kā studentam man veicās nudien lieliski. Studējot sapratu, ka negribu būt luterāņu mācītājs. Lietas, kuras tur iemācījos, man aizvien palīdz – iemācījos skaļi runāt, nebaidīties. Impulsus dod visi semināru darbi, kurus rakstīju par alķīmiķu darbiem un mistiķiem. Par mācītāju, kā redzams, nekļuvu, taču alķīmiķu tēmai bija veltīta mana pirmā grāmata, kura iznāca pirms pieciem gadiem un kuras darbība notiek Prāgā.
Kaut kas tomēr paliek rakstniekā no mācītāja, vai ne?
Daudzās labās grāmatās ir vieta mistikai, tiktāl jā – kā Meistarā un Margaritā. Mani gan nesalīdzina ar mācītāju, bet drīzāk ar Sorokinu un Peļevinu. Sorokinu gan es lasīju pēc Rīgas zilās gvardes uzrakstīšanas. Domāju, ka salīdzinātāji reibst no tā kokteiļa, no nākotnes, tagadnes un pagātnes sajaukuma. Rakstniekus vilina sātaniskais un dievišķais, kas iznirst, kad sāc nodarboties ar radīšanu.
Mums šovasar arī aktuāls laiku sajaukums – Latvijā nupat oficiāli atcēla sieviešu ordināciju.
Ko lai saka, Latvijas luterāņu baznīca kopš laiku laikiem bijusi konservatīvāka par Igaunijas luterāņu baznīcu.
Kā sagribējāt mierīgajā Vīlandē ielaist tieši Gogoli – kāpēc ne Dostojevski, piemēram?
Gogolis man kopš bērnības ir šķitis visīstākais šausmu rakstnieks. Bija kāda padomju laika filma pēc Gogoļa darba Vijs motīviem – tā bija tik briesmīga, ka es vēl aizvien to negribētu redzēt. Visa tā pieskaršanās aizkapa dzīvei, paši kapi, lidojoši kapa pieminekļi man arī tagad iedveš šausmas. Gogoļa stāsts ir caurcaurēm piesūcies šausmām, un zināma šausmu deva iekļūst arī manā romānā.
Manā darbā ir tāda epizode – Vīlande jau ir okupēta, tajā sabraukuši jauni iemītnieki, kas vairs neatceras savas dzīvesvietas pagātni. Tādu vietu var izglābt tikai Gogoļa atgriešanās. Bet, ja nopietni, es drīzāk sliecos piekrist idejai par Kali Jugu, proti, ka mēs jau labu laiku, kādus padsmit tūkstošus gadu, dzīvojam sagrāves laikmetā. Reizēm mēs šo postažu izliekamies neredzam vai vismaz neuzsveram. Grāmatu rakstot, iedomājos, ka, piemēram, Rīgā mūsdienās nav bijis tāda laika, kad nav universitātes. Tas šķiet neiedomājami. Lūk, un romānā Rīgas zilā gvarde universitāte tiek slēgta – un mēs nezinām, kas var sekot. Nezinām, jo tā mums nekad nav bijis. Nav bijis tā, ka cilvēkiem nebūtu iespējas uzlādēt smadzenes. Mēs nezinām arī to, kā būtu tad, ja piepeši vairs nebūtu baznīcu, svētvietu. Vai antikvariātu.
Man ir apokalipses sajūta, to nevaru noliegt, esmu pārliecināts, ka viss iet uz galu. (Smejas.) Ar to ir piesātināta arī viena no manām iemīļotākajām grāmatām Eiropas literatūrā – Ivlina Vo Atkal Braidshedā –, ko bieži pārlasu. Norietu jūtu arī ikdienas epizodēs. Piemēram, sēžu savā bibliotēkā, visapkārt grāmatas, un ko es daru? Es skatos YouTube.
Vai arī aizbraucu uz vienu no lielākajām baroka pilīm – tepat pie jums Jelgavā – un skatos, kā, dzīvojot universitātei, iet bojā pils.
Par aizgājušo godību runājat ar tādu patiku, ka gribas pajautāt – ko izbaudāt ikdienā, piemēram, uz ko jums ir patīkami skatīties?
Uz angļu buldogu, vecu gramofonu... Kad esmu Vīlandē, ar riteni pabraukājos, man pat ir kas līdzīgs vecu riteņu kolekcijai.
Angļu buldogu jūsu grāmatas atklāšanai pašlaik meklē pa visu pilsētu.
Jā, šī ideja man ienāca prātā, kad notika grāmatas atklāšana Tartu. Man ļoti vajadzēja angļu buldogu «no grāmatas», tādu vecmodīgu, it kā lēnīgu, un likās nepieciešami uzaicināt korporantus un sarīkot īstu dueli. Izdodot Gogoļa disko, ievajadzējās radīt jaunu šņabja marku un dot to līdzi grāmatai. Tāda spēle ar sīkumiem, ar elementiem, ar lasītāju.
Vai vārda un uzvārda izmaiņas arī ir spēle ar lasītāju, vai tām ir lielāka jēga?
Vispirms – ar igauņu vārdu grāmatas tik labi nepārdosi. (Smejas.) Pamainot vārdu, nedaudz lokalizējot to katras grāmatas un valodas vajadzībām, es it kā nonāku tuvāk varoņiem un iekļūstu sižetā.
Runājot par labi pirktām grāmatām – vai jums ir nojausma, kādu romānu gaida lasītāji Igaunijā?
Es domāju, ka visvairāk gaida hipsterromānu. Tāds vēl nav uzrakstīts, bet vajadzētu. Parādīt šo dzīvi stilizācijā, paspēlēties ar hipsteru «vēstures izjūtu». Reizēm saņemu ieteikumus, piemēram, pēc kāda lasījuma pienāca klāt vīrs un teica: "Klau, Matsin, tev derētu rakstīt dziļāk, rakstīt kā Kunderam, kā Murakami." Tad nu apsolīju, ka nākamajā grāmatā tie abi būs vismaz tēli, Kundera un Murakami.