Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Intervija ar filmas Medutiņš režisori Valēriju Golīno. Es esmu sinefile

Interese par Valēriju Golīno Eiropas Parlamenta gaiteņos balvas Lux pasniegšanas priekšvakarā Strasbūrā ir tik liela, ka apsolītās desmit minūšu intervijas vietā ir jāsamierinās ar piecu minūšu ekspresformāta audienci pie itāļu dīvas.

Šī vilšanās tiek kompensēta jau tajā brīdī, kad Valērija Golīno savā improvizētajā buduārā sveic KDi korespondentu ar vārdiem: "Ciao, skaistuli!" Ap mākslinieci saceltā ažiotāža ir saprotama: Valērija Golīno ir populāra seja, nopelniem bagāta aktrise, kura filmējusies ne tikai Eiropā, bet arī Holivudā – kopā ar Tomu Krūzu un Dastinu Hofmanu oskarotajā drāmā Lietus cilvēks/Rain Man (1988), kā arī divās komēdijas Hot Shots! daļās (1991, 1993).

Valērijas Golīno debijas darbs kinorežijā – Itālijas un Francijas kopražojuma filma Medutiņš/Miele – savu ceļu pie skatītājiem sāka šāgada Kannu kinofestivāla sadaļā Un Certain Regard, kurā guva Ekumeniskās žūrijas atzinību. Pēc tam šī drāma saņēma vairākas citas balvas daudzos kinoforumos. Filmas galvenā varone ir sieviete, kura, izmantojot slimu suņu iemidzināšanai paredzētās zāles Lamputal, pēc pasūtījuma veic nelegālu eitanāzijas procedūru. "Ja man prasa, kāpēc Eiropas filmas ir tik drūmas un depresīvas, es vienmēr atbildu: tēmai un sižetam kino nav nekādas nozīmes. Svarīgs ir režisora skatījums un tā estētika un kinematogrāfiskā valoda, kādā viņš pasniedz savu redzējumu," apgalvo Valērija Golīno.      

Kāpēc aktieri kļūst par režisoriem?

Mani vienmēr ir vadījusi kino mīlestība. Es esmu sinefile. Es dievinu kino ne tikai kā cilvēcisku sajūtu un alku izpausmes veidu, bet arī kā sarežģītu, maģisku arhitektūras, gaismas, dabas un kustības mijiedarbības formu. Filmas sniedz iespēju paskatīties uz lietām citādi, pārvarēt elementāro līmeni un ieraudzīt kādu notikumu pavisam citā dimensijā. Kino maina lietu būtību. Man ir savs skatījums uz dažādām situācijām, man gribas režisēt ne tikai emocijas, man gribas strādāt ar gaismu, kadrējumu, man gribas režisēt realitāti – kaut ko pietuvināt, kaut ko attālināt, kaut ko izgriezt. Tas mani uzlādē ar entuziasmu. Būdama aktrise, es tik daudz esmu paudusi visdažādākās jūtas un šaubas – tas viss ir izdarīts. Tagad man gribas redzēt un parādīt citiem, ka tikai kino viena lieta var kļūt pavisam par kaut ko citu.

Kurā kinokameras pusē jūs tomēr jūtaties ērtāk?

Hei, tās ir divas atšķirīgas lietas. Es skatos uz savu aktrisi Jasmīni Trinku filmā Medutiņš un sajūsminos, cik viņa ir skaista, cik daudz nozīmes viņa var ieguldīt vienā skatienā, vienā replikā. Es gandrīz kļūstu greizsirdīga – uz ko viņa vispār ir spējīga! Jasmīne mani apbur. Es domāju – cik ļoti viņai paveicies, ka viņa spēj to visu izpaust. Tagad, kad esmu režisore un visi skatieni nav vērsti uz manu pusi, es jūtos fantastiski. Uz mani vairs neskatās tik cieši, un beidzot es pati varu vērīgi skatīties. Esmu bijusi aktrise kopš 16 gadu vecuma, un man vienmēr ir bijis sapnis kļūt neredzamai – lai es visu redzētu, bet mani neviens neredzētu. Pašlaik, kad šis sapnis ir daļēji piepildījies, es sajūtu brīvību. Domāšanas brīvību, klātbūtnes brīvību. Tomēr es nespēju jums atbildēt, kurā kameras pusē jūtos ērtāk un kas sniedz lielāku gandarījumu. Ja jūs man jautāsiet, kas man labāk garšo – kafija vai tēja –, es atbildēšu: gan viens, gan otrs. Man viss garšo.

Kādas atmiņas jums ir saglabājušās par Holivudas pieredzi?

Lieliskas. Holivudā esmu nofilmējusies 17 filmās. Dažas no tām bija ļoti labas, dažas – viduvējas. Tomēr kopumā tā bija interesanta, vērtīga pieredze. Tie bija skaisti manas dzīves gadi. Es labi pavadīju laiku, man dāsni maksāja, un es varēju atļauties dzīvot tajā realitātē, kura mani vairs tik ļoti nesaista un neinteresē. Tas periods bija jautrs, tie man bija svētki.

Vai, kļūstot par režisori, izjūtat itāļu kino mantojuma smagumu uz saviem pleciem?

Tas nav smagums, tas ir lepnums par mūsu tradīcijām. Tomēr mani uztrauc, ka itāļu kino pēdējos 30 gados vairs neklājas tik spoži kā agrāk XX gadsimtā. Pirms tam mēs bijām izcili. Protams, savu iespēju robežās man gribētos atgriezt spozmi itāļu kinematogrāfijai. 

Kura 2013. gada filma ir jūsu favorīte?

Ja jūs man uzdotu šo jautājumu pirms diviem gadiem, es nevilcinoties nosauktu Terensa Malika Dzīvības koku/The Tree of Life. Šogad man vēl nav favorītu. Jāpadomā... Negribas nosaukt pirmo, kas ienāk prātā. Labi, kaut vai tāpēc, ka šī filma nupat ir saņēmusi četras svarīgākās Eiropas Kinoakadēmijas balvas, režisors ir mans draugs un izcils meistars, kā arī tāpēc, ka daļa šīs filmas ir patiešām grandioza, es teiktu – Paolo Sorrentīno Dižais skaistums/La grande bellezza.  

Intervija ar drāmas Pārrautais aplis režisoru Fēliksu van Grūningenu. Manas filmas mani maina

Intervija ar filmas Nenovīdīgais milzis režisori Klaio Bārnardu. Pasaku risks un bīstamība

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja