Tajā divi nu jau bijušie grupas Baložu pilni pagalmi dalībnieki – Ģirts Pavēnis (ģitāra) un Jānis Cīrulis (džambis) – spēlē instrumentālu mūziku, kuras noskaņās ir kaut kas radniecīgs ar 60. gadu filmu skaņu celiņiem, kuros dominējošais instruments ir bez efektiem spēlēta elektriskā ģitāra. Vētras saišu ambiento mūziku iztēli vēl rosinošāku dara elektriskās kokles skanējums, un dzīvajos priekšnesumos grupai noteikti ir izredzes pulcēt vīriešu pūļus, jo šis instruments ir jaunas un trauslas meitenes rokās. Vēl jo vairāk apbur viņas vārds – Latvīte Podiņa, par kuru latviskāku grūti iedomāties.Latvīte kā pieaicinātā koklētāja piedalījusies grupu Borowa MC un Marta albumu ierakstos. Viņas pašas grupa Vētras saites ieskandinājusi savu debijas albumu Kalnciema kvartālā: Ilmārs Šlāpins lasīja katram no skaņdarbiem veltītas dzejas rindas, un tika izstādītas Ineses Kalniņas, Anša Kluča, Artūra Daukuļa un Uģa Nasteviča fotogrāfijas, kas tapušas Vētras saišu mūzikas iespaidā.Vecāki laikam bija ļoti patriotiski, iedodot meitai tādu vārdu.Daudzi ir prasījuši, vai mani vecāki gadījumā nav panki. Viņi ir kārtīgi latvieši, kuri aktīvi iesaistījās folkloras kustībā. Mamma ir latgaliete, tētis – vidzemnieks, pilnīgs cesvainietis un savas pilsētas patriots. Manu vārdu viņi izdzirdēja televīzijā. Ak tad paši tomēr neizdomāja?Nē, man tas noteikti nav pirmajai. Liekas, ka Latvīte pat ir katoļu kalendārā. Grāmatā, kurā apkopoti visi personvārdi, ir minēti divi mana vārda izcelsmes varianti. Ja tas nāk no Kurzemes puses, tas ir deminutīvs – līdzīgi kā Skaidra – Skaidrīte. Ja no Latgales, tur latvieti izrunā kā "latvīte". Man vārdu iedeva par godu keramiķei Latvītei Medniecei – mēs ar viņu sarakstījāmies un joprojām sazvanāmies.Tavs uzvārds pat vairāk saistīts ar keramiku nekā viņai.Cik es zinu, vecākiem nebija domas, ka kļūšu par keramiķi, bet viņiem bija skaidrs, ka es būšu saistīta ar kaut kādu tautas mākslas izpausmi. Es no pieciem gadiem iesaistījos kā dziedātāja folkloras kopā, taču bija baigā vēlme spēlēt kādu instrumentu – no vecākiem neviens nav ne instrumentālists, ne arī profesionāls dziedātājs. Skolā pulciņā sāku mācīties spēlēt kokli. Kad skolotāja nospēlēja pirmo skaņdarbu, es biju apburta. Cesvaines Mūzikas skolā mani nepaņēma – līdz šai dienai nesaprotu, kāpēc, bet aizbraucu uz Madonu un tur tiku kokles klasē. Mācījos to lielo koncertkokli, kas uz trim kājām, jau ar profesionālu ievirzi. Gribējās to turpināt, kaut gan man labi padevās arī matemātika, kas mūziķiem nav īpaši tipiski, un varēju palikt eksaktajā klasē, bet aizgāju uz Rīgu – Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu. Loģisks turpinājums bija Mūzikas akadēmija. Sākot apzināties šī instrumenta saknes, man arvien vairāk gribējās apgūt seno instrumentu, jo mūsdienu versijai ir labi ja 50 gadu vēsture un to vajadzētu vēl attīstīt, jo ir visādi mīnusi, bet diemžēl mums ir tikai viens meistars, kurš jau gados, un viņam nav laika eksperimentēt.Visu akadēmijas laiku domāju, ka man vajag to mazo etnogrāfisko instrumentu, kuru paņemot rokās uzreiz jūti, ka tā ir īsta manta. Beidzot dabūju! Uz četriem mēnešiem aizbraucu pamācīties uz Somiju, un ar to pietika, lai gūtu priekšstatu par to, kas notiek ārpus Latvijas. Tieši tur es iepazinu elektrisko kokli – atgriezos ar domu, ka man to vajag. Patrāpījās meistars Jānis Rozenbergs, kurš taisa no nulles arī ģitāras, pats spēlē grupā 2-tie un jau bija eksperimentējis, taisot elektroakustisko kokli Laimai Jansonei. Un tā radās mans instruments.Kokle tomēr ir samērā rets un grupās maz izmantots instruments, jo vairākums mūsu mūziķu ir kūtri izmēģināt ko jaunu. Kā atradi, ar ko kopā spēlēt? Staigāji ar kokli padusē un visiem piedāvājies? Es tā arī darīju – ieliku mājaslapā hc.lv sludinājumu, vai kāds nevēlas ar mani spēlēt. Bija doma, ka gribu basģitāru un bungas. Gribējās savu blicīti. Ar Ģirtu Pavēni satikāmies Bildēs – teicu, ka spēlēju kokli, un viņam tas likās interesanti. Vēlāk fotogrāfe Inese Kalniņa organizēja vīriešu aktu fotogrāfiju izstādi Valmierā, un viņai gribējās atklāšanas pavadījumam nevis parastu instrumentālu mūziku vai klasisko džezu uz ģitāras, bet kaut ko interesantu. Viņa piedāvāja Ģirtam, un viņam ienāca prātā, ka varētu iesaistīt kokli. Viņš paķēra līdzi arī Jāni Cīruli no Baložu pilniem pagalmiem. Tā viss sākās, un mēs speciāli sagatavojām programmu atklāšanai. Šoreiz atkal jūsu mūzika tiek sasaistīta ar fotogrāfijām.Jā, bet toreiz mēs speciāli gatavojām programmu atklāšanai. Tagad ir otrādi – mēs pasūtījām fotogrāfijas saviem skaņdarbiem.Un atkal tie ir vīriešu akti?Nē-ē-ē (smejas)! Īstenībā nav neviena ne vīriešu, ne sieviešu akta. Galvenokārt dabas un industriālie skati.Kā rodas jūsu mūzika?Ģirts ir vadošā persona mūsu grupā, kam patīk uzņemties iniciatīvu un runāt. Viņš rada muzikālās tēmas. Kad viņam aptrūkās ideju, es piedāvāju dažas somu tautas melodijas, ko aranžējām, un arī latviešu tautasdziesmas. Mēs spēlējam to, kas pašiem patīk. Ir bijuši visādi incidenti – spēlējām Vecrīgas brīvdabas bārā Egle, un bārmeņi teica, lai spēlējam kaut ko citu – mūsdienīgāku vai šlāgerus –, taču mēs stingri turējāmies pie savas mūzikas. Protams, mēs dažreiz eksperimentējam un spēlējam Led Zeppelin skaņdarbu Stairway to Heaven un The Beatles kompozīciju Blackbird, lai saprastu, kā kokle tajos iekļaujas, un nemaz tik slikti nav. Eksperimentu iespēju ir ļoti daudz, jo šis instruments vēl nav attīstījies līdz tādai stadijai kā vijole, ģitāra un klavieres. Šim instrumentam ir kur augt gan tehniski, gan vizuāli. Tas prasa pacietību un gadus. Ja nu nekas nesanāks un visi striķi trūks, es nodarbošos ar glezniecību vai zīmēšanu – gāju Lietišķās mākslas vidusskolas kursos. Ļoti patīk knibināties, izpaust sevi krāsās un formās.Tavā gadījumā jau drīzāk jāsaka – ja nu visas stīgas trūkst, bet visas jau nepārtrūks. Bez kokles spēlēšanas grupā vēl kaut ko dari?Mācu koncertkokli bērniem divās mūzikas skolās un jau ceturto gadu mācu etnogrāfisko kokli pieaugušajiem interesentiem pašu priekam – meditācijai un relaksācijai. Ļoti laba pieredze.Sanāk, ka tu esi arī mazliet psiholoģe?Jā. Es ļoti pielāgojos katram pēc viņa spējām, un tā ir liela priekšrocība, ka man nav jāiet pēc vienas sistēmas kā bērnu mūzikas skolā, kur visi ir nolīdzināti ar šķērēm. Tur es varu pieiet katram individuāli, izpētīt viņu pirkstu, roku fizioloģiju – tas man pašai ir ļoti interesanti – un izpētīt cilvēku uztveri. Tie cilvēki ir tik ļoti dažādi – grāmatveži, frizieri, fotogrāfi un kas vēl tik ne. Esmu novērojusi, ka tas ir kaut kas līdzvērtīgs jogas vai austrumu kustību nodarbībām.Jaunajā Rīgas teātrī bija izrāde Fricis Bārda. Dzeja. Ambients – četras aktrises speciāli šīs izrādes vajadzībām bija apguvušas kokli. Izrādē aizmigu, un sākumā par to bija kauns, bet tad uzzināju, ka režisors Alvis Hermanis kādā intervijā teicis: ja skatītājs šai izrādē aizmieg, ir sasniegts ideāls rezultāts.Tās vibrācijas ļoti pozitīvi ietekmē – kokle rezonē un ierezonē arī ķermeni, tā tik ļoti paņem tevi, ka tu nespēj pieslēgties citām lietām un esi tikai ar instrumentu. Tā ir kā saruna. Turklāt kokle ir kluss instruments un liek ieklausīties, ko tu dari (Latvīte iedod pamēģināt, kādas ir sajūtas, turot etnogrāfisko kokli klēpī un saudzīgi paraujot aiz stīgām – U. R.).Katra stīga turpina skanēt, kad iekustini nākamo.Jā, tieši tā! Man arī Ģirts saka: ģitārai ir tas mīnuss, ka, ņemot nākamo noti uz tās pašas stīgas, iepriekšējā apklust. Šeit tā skaņa plūst.Reiz bērnībā, mēģinādams pats uztaisīt instrumentu, ieskrūvēju dēlī skrūves un stīgu vietā starp tām ievilku striķus. Neesi tā darījusi?Jā, man bija koka gabals, un es gribēju uztaisīt vijoli ar skrūvītēm un drātīm. Ārprāts, ja tagad padomā – desmit gados es tā eksperimentēju, tik ļoti liela bija vēlme spēlēt! Tajā laikā jau gāju mūzikas skolā, man gribējās tieši vijoli, patika, kā tā izskatās, un to ērti paņemt līdzi – koncertkokle ir smaga. Kaut kādā ziņā šī iemesla dēļ esmu pārgājusi arī uz šo vieglāko instrumentu.Vairāk esi Latvijas patriote vai kosmopolīte? Dziļi sirdī esmu Latvijas zemes patriote, to sapratu, kad biju Somijā. Es pilnībā izjūtu šo kā savu zemi un negribu nekur citur braukt strādāt un dzīvot. Varbūt man vajag pamēģināt kādu citu zemi, bet Somija mani absolūti neuzrunā, un Latvijas daba ir visskaistākā un man pieņemamākā.Un latviešu valoda? Arī. Kaut gan mana valoda ir mūzika. Atzīšos, ka es nelasu. Man ir bijušas grūtības ar to kopš bērnības. Mūsu ģimenē to kompensē māsa – viņa ir izlasījusi vismaz četras bibliotēkas. Tāpēc arī mūzikā iztiec bez vārdiem?Man patīk balss kā instruments, nevis tad, kad dzied vārdus.Citiem mērķis ir liela māja, ģimene ar pieciem bērniem. Kādi ir tavi sapņi?Man ir baigais prieks, ka jau esmu sasniegusi kaut ko no tā, par ko sapņoju vidusskolas laikā, kad sāku izprast divas it kā atšķirīgās kokles. Lielo koncertkokli vieni uzskata par kaut kādu pilnīgi nederīgu instrumentu – kaut kādu hibrīdu, kas nav latviešu tautas instruments. Par etnogrāfisko kokli daži domā, ka tas nav profesionāls instruments, ka uz tā neko jēdzīgu nevar nospēlēt un var drillēt tikai kaut kādas dziesmiņas. Es ļoti gribēju, lai tie abi instrumenti kaut kad satiekas un ir līdzvērtīgi. Bija doma pierādīt, ka tas ir iespējams, taču bija jāiegulda liels darbs, lai tos abus labi pārzinātu. Tā nu sanāca, ka akadēmijas trešajā ceturtajā kursā pati sāku komponēt un uzrakstīju skaņdarbu četrām akadēmiskajām un vienai etnogrāfiskajai koklei. Tas izskanēja iepriekšējos Dziesmu svētkos tautas mūzikas koncertā. Man ir lepnums, ka ir izdevies to piepildīt. Tagad man ir elektriskā kokle, un es ļoti vēlos to maksimāli iesaistīt visādos mūsdienīgos mūzikas stilos, lai cilvēki gribētu pamazām atgriezties pie šī instrumenta saknēm.Tu pat savā CV kā hobijus mini kokles, folkloru, pasaules tautu mūziku. Tevi kaut kas cits arī interesē?Es ar draugu makšķerēju. Tā jau vairāk tāda veču lieta.Man patīk. Tā varbūt ir cūkas laime man kā iesācējai, bet citreiz ķeras labāk nekā draugam. Draugam arī ir kāda saistība ar mūziku?Pats nespēlē, bet viņam ļoti patīk. Vairāk tāda smagāka mūzika – metāls un panks. Īstenībā es no viņa ļoti ietekmējos, jo mazliet arī rakstu mūziku un savā ziņā analizēju visu, ko dzirdu sev apkārt. Klausos klasikas radio, daudz ko iedvesmojošu var atrast Radio Naba. Patīk postroks un panku mūzika, tautas mūzikā arī daudz kas nav pētīts. Tas vienkāršākais slānis ir paņemts, un to atskaņo folkloras kopas, bet, kad parokas dziļāk, visādas brīnumu lietas var atrast – tur ir sarežģīti ritmi, mažors ar minoru visu laiku mijas, un arī no tā visa var iespaidoties, ne vien Mūzikas akadēmijas četros kursos savulaik izejot cauri mūzikai no XII gadsimta līdz mūsdienām. Kad mācījos akadēmijā, vispār nevarēju ciest, ka vakaros skan kaut kāda mūzika – man vajadzēja klusumu, citādi uzreiz ieslēdzās analīze. Laikam esmu dziļi iekšā mūzikā un skaņu uztverē.
Intervija ar Latvīti Podiņu. Ja visas stīgas trūks
"Es spēlēju elektrisko kokli un ļoti vēlos to maksimāli iesaistīt visādos mūsdienīgos mūzikas stilos, lai cilvēki gribētu pamazām atgriezties pie šī instrumenta saknēm," saka Latvīte Podiņa, kura kopā ar grupu Vētras saites izdod debijas albumu Teātra krustojums.Pagājušajā gadā iznākušajā mūsdienu tautas mūzikas izlasē Sviests lielākais atklājums bija grupa Vētras saites.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.