Manu stindzinošo pietāti pret Leonu Briedi kā vienu no lielākajiem Latvijas intelektuāļiem viņš pats atkausē jau kāpnēs ar draudzīgu buču uz vaiga, aicinot mūs abus ar fotogrāfu dzīvoklī kā senus draugus. Dzirciema ielas blokmājas dzīvoklītī visriņķī ir plaukti ar grāmatām dažādās valodās. Istabas stūrī neizpakotas kā no tipogrāfijas stāv pakas ar Leona Brieža savulaik izdoto kulturoloģisko žurnālu Kentaurs XXI. Dzejnieka un tulkotāja Leona Brieža sieva Marija, arī literāte, saklājusi mazu kafijas galdiņu – šķīstošā kafija, dzērveņu limonāde, maizītes. Viņai veltīts nesen iznākušo Leona Brieža Mariagrammu ievadsonets, kas veidots tikai no viņas vārda un meitas uzvārda burtiem.
Leons Briedis ir kā tīrs gars, pārvilkts ar ādu. Ar brillēm uz deguna un gadu desmitiem nemainīgu frizūru. Dzejnieks nemaz neslēpj, ka intervija viņam sagādā lielu fizisku un garīgu piepūli. Laiku pa laikam viņš iet uz balkona "nomierināties" un "atsapūsties", izsmēķējot kādu cigareti. Runādams neparastā dziedošā, deklamējošā melodikā, viņš laiku pa laikam izvelk kādu savu senu rakstu vai laikabiedra vēstuli un lasa priekšā. Viņa pirms divdesmit gadiem tapušās esejas par kultūrpolitikas jautājumiem izklausās, kā rakstītas iepriekšējā vakarā.
"Filozofs Mišels Fuko reiz izteicies – ejot ciemos pie kāda cilvēka, vajag iedomāties sev tuva dzejnieka dzejoli, tad saruna ritēs raiti, dabiski, atraisīti, sirsnīgi. Lai mēs tā raitāk sāktu savu sarunu, nolasīšu dzejoli, tādu mazu veltīti, ko es iedomāju. Ar nosaukumu Vientiesīgums.
Gluži tāpat kā tolaik sešpadsmit gados/ Tas pats pavasaris/ Tas pats vējš ausīs, no kura galva iet uz riņķi. Pirksti tā vien niez aplauzt kanāla malā ceriņus/ Tā vien gribas uzrāpties baznīcas gailī/ Bail netīšām nobučot skuķi, ja nu mēness ko padomās/ Bet no rīta pamosties – ak kāda laime, ka atkal viss tāpat. Tad kas par lietu? Neizpratnē bilst skolotāja kungs/ Nezinu – neesmu iezubrījis stundu/ Neesmu iekalis galvā nevienu dzīves dienu/ Manis nebija klāt. Es nespēju atnākt uz skolu, jo biju jauns. Tad es atstāšu tevi uz otru dzīvi – drūmi noburkšķ skolotāja kungs/ Tā laikam gan. Bet es pacentīšos, es nudien papūlēšos/ Varbūt līdz mācāmajam gadam es patiešām novecošu."
Ierasts ir klasiskais dzejoļa vertikālais stabiņš. Kādu jēgu jūs ieliekat dzejoļa grafiskajā formā – spuldzīte, zvaigzne, puķe, plauksta, smilšu pulkstenis u. c.?
Gribēju sākt ar kaut ko nopietnāku un tad atgriezties pie tā, ar ko tu sāki, jo arī tas pieder pie lietas. Jau pirmie zīmējumi uz alu sienām pirms 40–50 tūkstošiem gadu, simboli, dažādas zīmes, kas tam visam sekoja, arī tā ir ne tikai protomāksla, bet arī protodzeja. Cilvēki sāka ar dzeju, un dzeja viņiem tolaik bija mīts, rituāls, kaut kas sakrāls, kosmogonija. Cilvēkiem vajadzēja kaut kā apzināties ne tikai savu vietu tautā, kurā viņi dzīvoja, bet arī laikā. Runātais vārds pazūd, viņiem vajadzēja to pierakstīt. Viņi sāka vārdu pierakstīt ar zīmju starpniecību. Tas varēja būt zīmējums – reāls cilvēks, reāla sieviete, reāls briedis utt. utjpr. Vai arī kādas zīmes, simboli, kurus cilvēks ar pieraksta palīdzību saglabāja nākamajām paaudzēm. Pēc tam nāca piktogrammas, ornamenti, rūnu raksti, idiogrammas, līdz visbeidzot mūsu dzīvē ienāca alfabēts, kas ir nesena parādība. Savā ziņā šī grāmata Mariagramma ir mana mūžīgā atgriešanās pašam pie sevis, savā sākotnē. Varbūt arī pie manas pirmās grāmatiņas Liepas koks, zalkša asins (1974). Tā ir atgriešanās ne tikai latviešu folklorā, tautasdziesmās, brīnumpasakās, burvju vārdos, vārdošanā, ticējumos, bet arī cilvēces pirmsākumos. Protams, nespēju vairs atgūt šo simbolu sākotnējo jēgu. Ir pagājuši tik daudz gadu, esam pazaudējuši kopsakarību, un katrs tulkojam citādi. Mēs, paši to nezinādami, visu mūžu dzīvojam mītiskajā, kosmogoniskajā pasaulē. Kad skolā mācījāmies glītrakstīšanu, vilkām apļus, līnijas, vertikāles, horizontāles. Tādējādi neapzinādamies atkārtojam seno kosmogonisko rituālu. Smilšu pulkstenis, izrādās, ir viens no vissenākajiem rakstiem pasaulē. Perpendikulārais krusts – tas ir Auseklītis, centrs ar četriem apvāršņiem, četriem ritējumiem. "Es rudeni ganīdama/Dziesmas tinu kamolā;/Pavasarā ganīdama/ Pa vienai šķetināju." Tā ir sava veida evolucionāra spirāle. Mēs dziesmas pa priekšu satinam kamolā un pēc tam attinam. Man ir arī mariagramma Dzīve nesa dvēselīti, kurā mēģināju dziesmu kā evolucionāru, poētisku ritumu satīt kamolā un atkal attīt. Tas ir viens šīs grāmatas aspekts, kurā mēģinu poētiskā veidā aprakstīt, uzrakstīt šos senos simbolus, jau dzīvojot XXI gadsimta krietnā gabaliņā.
Man bija svarīga ne tikai vizualitāte, bet arī verbālie, poētiskie momenti. Lai dzeja arī kaut ko izteiktu. Ja izvēlamies izturēties pret vizuālo dzeju kā atsevišķu poētisku žanru, kā to literatūrkritiķi arī novērtē, šai dzejai ir vēl kāds ļoti svarīgs moments. Strādājot pie vizuālajiem dzejoļiem, atklāju dzejas maģisko, sakrālo pamatu. Tā ir viena vienīga buršanās, vārdošana, kas varbūt man pašam nav īpaši skaidra. Šī grāmata ir dažāda, gan skumja, gan priecīga, gan dažādiem simboliem piesātināta, gan arī – ar reāliem objektiem, teiksim, glāzīte, kaķa purniņš, vējdzirnavas, rūķītis, gaisa balons, spuldzīte utt. Ir tādi zīmējumi, kurus es radīju pats.
Līdzās sakrālajiem un mītiskajiem tēliem izmantojat arī tādu tipisku mūslaiku zīmi kā T krekls. Vai lai pateiktu "gars kā lupata"?
Ne tikai. Arī daudz ko vairāk. Tas ir gan T krekls, gan arī krusts, pie kura piesita Jēzu. Tas ir krusts kā simbols, kā saikne ar zemi un debesīm. Tā ka visās šajās senajās formās var izteikt arī mūsdienīgu saturu. Tā nav tikai arhaizēšana vien arhaizēšanas pēc.
Vai piekristu, ja es teiktu, ka bez kulturoloģiskajām asociācijām Mariagrammas pieprasa no lasītāja arī bērnišķību un naivismu, ļaušanos rotaļībai. Lai izlasītu dažu labu dzejoli, grāmata jāgroza uz riņķi kā stūre. Nopietns cilvēks var pat sadusmoties.
Jā. Ironiskā veidā man to ne viens vien ir atgādinājis. Dzeja arī ir sava veida spēle, mistērija. Būtu gaužām bēdīgi, ja mēs dzeju uztvertu pārāk nopietni. Pirmkārt, jau ir tēls, metafora. Domāju, ka bērni lieliski jūt šo metaforu. Viņi varbūt nesaprot šos visus dziļumus, neuztver slāņus, bet tēlaino, metaforisko domāšanu bērni jūt. Arī pieaugušie. Galu galā – rakstnieka darbs jau nav izklaidēt. Rakstnieka vai dzejnieka misija nav visu pateikt priekšā, vajag arī kaut ko noklusēt, ļaut arī lasītājam līdzdarboties. Gudra dzeja paredz arī gudru lasītāju vai vismaz tiecību pēc šīs gudrības. Kā teicis Žaks Maritēns – gudrība nevienos laikos nav bijusi ejoša manta. Bet tas nenozīmē, ka pēc tās mums nevajadzētu tiekties. Vēl kāds cits izteicies tā – ak, kur mūsu gudrība, ko mēs esam pazaudējuši zināšanu dēļ. Ak, kur mūsu zināšanas, kuras esam pazaudējuši informācijas dēļ. Mēs esam ļoti labi informēti cilvēki, zinoši cilvēki, bet gudrības i man pietrūkst, i mums visiem. Bet tas nenozīmē, ka mums vajadzētu tam visam pārvilkt pāri krustu un no tā pilnīgi atteikties. Tāda ir viena no dzejas misijām – mudināt cilvēku kļūt ne tikai labākam, skaistākam, godīgākam, bet arī gudrākam, saprotošākam, zinošākam.
Žurnālā Karogs (2007) esejā jūs runājāt par kādu psiholoģisku fenomenu: dīvaini, mums, dzejniekiem, kam pēc dzejoļa sacerēšanas vajadzētu izjust visciešākās saites ar paša radīto darbu vai vismaz jebkādu citu atvieglojumu, rodas atsvešinātības sajūta. Dzejnieks kā Ādams, radošajam aktam noslēdzoties, tiek izraidīts no savas paradīzes. Sākumā – pacilātība, prieks, enerģijas pieplūdums. Seko – neziņa, vilšanās, šaubas, mokas, ciešanas. Visbeidzot – radošas sakāves sajūta. Tā ir vienmēr?
Šogad 31. janvārī Jāna Kaplinska romāna Tā pati upe atvēršanā satikos ar savu senu draugu un cīņu biedru Kaplinski, kurš ir pirmais un pagaidām pēdējais manas dzejas atdzejotājs igauniski. Kaplinskis pateica brīnišķīgas lietas – romāns ir darbs, ir jāsēž ilgas dienas, bet, pat visskumjāko dzejoli rakstot, – tas ir prieks. Un pret to tā jāizturas – nevis kā pret smagu darbu, kuru tu dari ar zīmuli rokā vai pie kompjūtera, bet kā pret prieku.
Tiešām vienmēr iespējams ar prieku? Jūs daudz rediģējat, vai pareizā forma rodas spontāni?
Agrāk mazāk, tagad – vairāk. Ar gadiem kļūst aizvien jūtīgāks, uzmanīgāks un saprotošāks pret vārdu. Agrāk es neizturējos ar tādu pietāti. Tagad vairāk laboju, pārrakstu, pierakstu, aizmetu, sāku no gala. Es pēc dabas esmu ironisks cilvēks. Latviešu izcelsmes amerikāņu literatūrkritiķis Juris Silenieks, kurš darbojas arī Jaunajā Gaitā, reiz ļoti precīzi nodēvēja. Viņš teica – Leona Brieža dzejas mūza ir smīnoša. Nu nav gluži smīnoša, tur es iebilstu, bet smaidoša gan. Nez kādēļ cilvēki mani uztver kā lirisku, varbūt pat dramatisku. Neesmu gluži tāds. Manī vienmēr ir šis smaids, ironija, pašironija. Tāpēc pašironiski varu atbildēt tā – japāņiem ir tāds joks, mazliet frivols, lūdzu piedošanu. Deviņi akušieri var sastāties ap dzemdētājas gultu, tik un tā viņa dzemdēs noliktajā laikā. Nevis deviņreiz ātrāk. Labākie dzejoļi tā arī top, ka tik tikko pagūsti viņus pierakstīt. Tāpēc ir maz kas jālabo. Bet, ja dzejolis, tāpat kā mīkla, nav kārtīgi norūdzis, tad maize, proti, dzejolis, izcepas šāda tāda, nekāda, negaršīga – bez sāta, bez garšas.
Bet, kad viss ir norūdzis un ienācies, kā nākas, viss top pats par sevi. Nevis tu raksti dzejoli, bet dzejolis tevi raksta.
No kā veidojas tā mīkla? Kas veido rūgšanu – gatavošanās, intelektuāla piesūcināšanās?
Arī. Bet tas nav galvenais. Tikai tagad saprotu, ka tā ir dzīve, nevis kādi kultūrslāņos aizgūti patapinājumi. Jaunībā mēs visi gribam būt gudrāki, sarežģītāki un zinošāki, nekā esam. Vajadzīgs laiks. Laimīgi ir cilvēki, kas uzreiz var iemantot šo dzīves gudrību, bet tas notiek reti. Es esmu jau Raiņa gados. Un Rainis teica – mainies nevis uz augšu, bet uz skaidrību. No vienkāršības uz vēl lielāku vienkāršību. Bet cik tas ir grūti… Dažbrīd pat neiespējami… Vienā tādā necilā aforismā es pūlējos to izteikt: "Dzejolī nekas neierakstās/Viss ierakstās dzīvē/Arī dzīve pati dzejolī ierakstīta".
Vai var secināt, ka šajā dzīves posmā jums iedvesmojošāk šķiet vērot jasmīna krūmu nekā pirkt un lasīt grāmatas?
Jūs uzminējāt. Jā. Bet es neesmu pie tā vainīgs. Tā nav mana tīša griba (smejas). Tas ir mans dzīves gājums. Varbūt arī manu gadu privilēģija, ka varu atļauties nebūt lietas kursā par pilnīgi visu notiekošo gan latviešu, gan pasaules dzejas procesā. Es jau varu izraudzīties, pie kāda autora iet, pie kāda – neiet, ko lasīt utt. Bet tas ir jānopelna ar daudziem dzīves gadiem, ar daudzām kļūmēm. Būtībā jebkurš no mums – mēs rakstām tikai vienu dzejoli vai vienu grāmatu. Tas ir ideāls. Bet jau pēc šī viena dzejoļa vai dzejoļu grāmatas uzrakstīšanas secinām, ka tas, paldies Dievam, nav izdevies. Tāpēc mums jāraksta nākamais dzejolis, nākamā grāmata, jo dzīve, pasaule ir daudz interesantāka, daudz bagātāka, daudz skaistāka par jelkādu literatūru.
Šī istaba man agrāk bija trīsreiz pilnāka ar grāmatām. Es grāmatās noslīku, aizgāju gandrīz vai bojā. Līdz dzīve man iestāstīja, ka jāatstāj tikai tas, kas patiešām ir tā vērts. Daudzi nesaprot, kāpēc mani tik reti redz kaut kur publikā, neesmu arī publisks cilvēks. Droši vien jūtos ļoti vientuļš. Nē! Jo šeit man ir daudz draugu. Šīs grāmatas, ar kurām varu aprunāties. Šeit pastāvīgi ir kņada, troksnis. Dzīvoju ārkārtīgi rosīgu, piesātinātu, interesantu dzīvi. Man kādreiz ir dusmas uz citiem – kāpēc jūs tādu dzīvi nedzīvojat?! Kāpēc izniekojat savu laiku daudzās tukšās nodarbēs?! Bet tas nāk ar laiku. Tas ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Neesmu nekāds ziloņkaula troņa iemītnieks un neesmu nekāda vientuļā sala. Nebūt nejūtos kā baltais zvirbulis. Drīzāk jūtos baltās vārnas bruņinieks – Frančesko Petrarka, renesanses laikmeta dzejnieks, balto papīra lapu sauca par papīra vārnu un pats sevi – par baltās vārnas bruņinieku. Protams, esmu visā dzīvē piedalīgs un līdzdalīgs gan tieši, gan netieši. Sekoju līdzi i dzejas norisēm, i sociālajām, i ekonomiskajām, i politiskajām... Ja nebūtu manu kolēģu, man būtu grūti būt tam, kas es esmu, jo viņu – pavisam jauno kolēģu – vaļības un skaļības, estētiskās ekspansijas, dažreiz pat estētiskās agresijas, estētiskās ekstravagances jeb estētiskā ambiciozitāte mani absolūti neuztrauc, nekaitina, nesaīgņo, jo galu galā dzejniekam, it īpaši, ja viņš ir gados jauns, ir jābūt ambiciozam. Ja viņš kaut kur pārķer pāri par mēru – es viņu saprotu. Saprotu latviešu pašreizējo dzeju un pieņemu to, kāda tā ir. Nesaku uzreiz "fu" vai "pē!". Un, ja man saka "fu" vai "pē", – arī neapvainojos. Jo saprotu – esmu daļa no visa notiekošā. Ja šīs estētiskās klātbūtnes nebūtu, arī es nevarētu mainīties. Visu laiku ir nemitīga cīņa pašam ar sevi, ar savu poētisko rutīnu, inerci, ar savu nevarēšanu un neprašanu. Nav iespējams un arī nevajag aiziet no sevis. Man gribētos teikt allaž tos pašus citus vārdus.
Jūsu izdotais kulturoloģiskais žurnāls Kentaurs XXI (1992–2010) savā laikā iznāca 5000 eksemplāru tirāžā. Šodien tā šķiet utopija.
Tas bija pats sākums. Tie bija 90. gadi, kad visas slūžas vērās vaļā. Viss, kas bija sastāvējies totalitārisma gados, viss gāzās ārā. Pēc tam tirāža saruka vismaz piecreiz.
Iznāca 51 Kentaura XXI numurs. Vai pie vainas bija krīze, vai arī var runāt par radošu izsīkumu?
Grūti ir runāt par to, kā būtu, ja būtu… Ja Kultūrkapitāla fondam būtu atradušies līdzekļi žurnālu sponsorēt tālāk 2010. gadā, mēs turpinātu izdot žurnālu joprojām. Daļēji to var norakstīt uz krīzi. Kaut gan arī es pats iekšēji jutu, ka žurnāls daudzējādā ziņā savu darbu ir padarījis un kaut kas ir jāmaina. Ja arī Kentaurs būtu turpinājis iznākt, es daudz ko mainītu žurnāla koncepcijā un struktūrā. Tā ka tas nav nešaubīgi atbildams jautājums.
Ko jūs būtu gribējis mainīt?
Varbūt piešķirt vairāk dzīvīguma. Jo visi šie abstraktie vārdi – filozofija, socioloģija, ētika, estētika, psiholoģija – parastam cilvēkam skan kaut kā atstumjoši, elitāri, snobiski, to man arī daudzi pārmeta. Ne velti viens no pagājušā gadsimta 30. gadu dzejnieku Jāņa Sudrabkalna, Aleksandra Čaka, Austras Skujiņas, Jāņa Plauža patosiem bija – vairāk mākslas dzīvē, vairāk dzīves mākslā.
Kāda ir jūsu reakcija, redzot kultūras cīņu ar pieprasījumu pēc reitingiem šajā laikā?
Man to ir ne tikai grūti saprast, bet arī grūti pieņemt.
Kā rīkoties? Iesaistīties dialogā ar reitingu pārliecības cilvēkiem – skaidrot, pierādīt, izglītot vai – ignorēt?
Pāris stundu smaga darba ir daudz svētīgākas par veselu dienu tukšas un bezcerīgas skaidrošanas. Mana atbilde ir darbs. Uzrakstīti dzejoļi. Atdzejoti dzejoļi. Esejas. Izdevniecībā Minerva izdotas 67 grāmatas. Nekā citādi jau tu reāli nevari ietekmēt ne pats sevi, ne arī sabiedrību, nedz arī reitingus, kā tikai strādājot un piedāvājot savus risinājumus. Laikam visas nelaimes slēpjas audzināšanā, kas satur ne tikai iepriekš minētos aspektus, bet arī morālētisko, tikumisko momentu, kam diemžēl kādus gadus desmit mēs nepievērsām uzmanību. Tāpēc arī laikam ir visas mūsu i kultūras, i ekonomiskās, i politiskās bēdas un klapatas. Kopš izseniem laikiem, sākot jau ar Senās Romas izglītības sistēmu, šis audzināšanas elements vienmēr bijis līdztekus klāt. Izglītojot ir arī jāaudzina. Cilvēkiem ir labi diplomi, zināšanas, bet cilvēciskais pamats ir stipri zaļš, negatavs. Trūkst patriotiskās dzimtenes mīlestības, mūs visus vienojošās patriotiskās valstiskās idejas, kurai būtu jābūt bezgala vienkāršai, bezgala skaidrai. Visos līmeņos – no bomža līdz snobam intelektuālim – skaidri saprotamai idejai, kas mums ļautu katru dienu (nevis reizi piecos gados kā Dziesmu svētkos, kas nenoliedzami ir fenomenāls notikums cilvēces kultūrā) justies lepniem par valsti, kurā dzīvojam. Izjust mīlestību pret zemi un tautu, kurā dzīvojam. Bet kādai jābūt šai vienojošai idejai – nav nemaz tik viegli pateikt. Mēs to jūtam, es arī to jūtu, tāpat kā jūs to jūtat. Bet to vajadzētu formulēt vienkāršā nepaplašinātā teikumā. Kā konstitūcijā, kā Tēvreizē.
Kurš to formulēs?
Tas būtu jādara politikai, bet politika ar to nav nodarbojusies. Tas būtu jādara kultūrai, inteliģencei, mums, bet mēs arī ar to neesam nodarbojušies.
Latvijā no inteliģences vienmēr ir prasīta Tālavas taurētāja loma. Vai, jūsuprāt, rakstniekam ir šāda misija – piedāvāt nācijai lielo un vienojošo ideju? Tajā ir kāda pretruna – jūs arī runājat par to, ka gribat pamatā strādāt savā istabā un negribat darboties publicistikā un iet uz kongresiem, izsvaidot savu enerģiju…
Mīļā Undīne, laika periodā no 1988. gada līdz 2000. gadam, un es neattaisnojos, mēs ar sievu gan kopā, gan atsevišķi uzrakstījām vairākus desmitus publicistisku rakstu. Šajā istabā esam dibinājuši daudzas organizācijas.
Jūs savu esat padarījis.
Ne gluži tā. Cilvēks nekad savu nav padarījis. Bet tiešām darīts ir ļoti daudz. Bet visu laiku tas ir aizgājis kā melnā caurumā. Bez atbildes.
Atgriezīsimies pie dzejoļa, ko jūs nolasījāt pašā sākumā par to sešpadsmitgadīgo puiku. Ja jūs tagad sēdētu ārā pie savas mājas uz soliņa ar sešpadsmitgadīgo Leonu – vai jūs gribētu viņam dot kādu padomu dzīvei?
Nē. Man liekas, ka mēs neatšķirtos. Es esmu palicis tas pats. 1967. gada 2. oktobrī 18 gadu vecumā es uzrakstīju vienu dzejolīti, tas kļuva arī par nosaukumu dzejoļu krājumam Būtības dārzs. Tas ir viens no četriem dzejoļiem, ko Māris Čaklais 1968. gada janvārī nodrukāja Literatūrā un Mākslā. Tur es ierakstīju neveiklas, muļķīgas rindas, no kurām nekaunos arī šobrīd: "Visbriesmīgāk ir zaudēt sevi, to, kas tev dārgs, jo nekas tik brīnišķi neviz kā tavs būtības dārzs". Man laikam ir palaimējies sastapties ar sevi īstajā brīdī, īstajā laikā. Un mēs viens no otra nekur tālu neesam aizgājuši. Tā kā tam sešpadsmitgadīgajam, kurš es esmu arī šobrīd, tikai ar sirmu bārdu, šķidriem matiem, izkritušiem zobiem, un pusredzīgām acīm, un stīvu, kumpu muguru… Esmu tāds pats kā tas sešpadsmitgadīgais Leons, tikai jau sešdesmittrīsgadīgs Leons. Es viņam tikai gribētu uzsist pa plecu un iedrošinot teikt – celies un ej. Un viss būs. Un tu atnāksi pie manis. Tāpat kā es tagad esmu netīšām iedams noguris apsēdies uz šī soliņa pie tevis...
Pirms kādiem diviem trijiem gadiem gāju cauri parkam, biju noguris, apsēdos Vērmanes dārzā uz soliņa. Blakus apsēdās divas smukas meitenes. Acīmredzot no Filoloģijas fakultātes. Sprieda, par ko rakstīt. Viena bija izvēlējusies kursa darbam Ziedoni, Vācieti vai Belševicu, un otra teica – es izvēlējos tādu dzejnieku – Leonu Briedi. Tā otra paskatījās un teica: ak, Dievs! Viņš taču sen jau miris! Ko tad tu par viņu daudz rakstīsi? Ziniet, laimīgāka cilvēka nebija, jo es turpat blakus sēdēju un klausījos, kā viņas aprunāja manu nāvi. Paldies Dievam, ka velns nedīdīja manu mēli un cietu klusu. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām epizodēm, kad patiešām jutos pa īstam laimīgs – vēl esmu dzīvs.