Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Intervija ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Astoņpadsmit minūtes

Režisors Kirils Serebreņņikovs vienā elpas vilcienā izstāsta par jauniestudējumu Nacionālajā teātrī, plāniem kino un Vladislava Nastavševa pirmizrādi Gogoļa centrā.

Režisoru Kirilu Serebreņņikovu noķert intervijai izrādās pagrūti. Burtiski tūlīt pēc mēģinājuma izdodas "izsist laiku" ārkārtīgi koncentrētai 18 minūšu sarunai (režisors piekrīt piecpadsmit), seko minūte fotogrāfam, un prom viņš ir.

Lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga Tuvā pilsēta pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvos 4. martā. Tas ir ceturtais Maskavas Gogoļa centra mākslinieciskā vadītāja Kirila Serebreņņikova iestudējums pie mums. Tomēr zināmas provokācijas priekšnojautas gaisā virmo kaut vai tāpēc, ka ieviests skatītāju vecuma ierobežojums 18 plus. Režisors pats gan nedomā, ka izrāde būs īpaši provokatīva.

 

Parunāsim par lugas izvēli.

Es jau sen biju gribējis strādāt ar šo lielisko dramaturgu, kurš ir viens no ievērojamākajiem. Krievijā man neizdodas, viņš sadarbojas ar citu teātri un citu režisoru, bet šeit man šis projekts izdevās. Šī luga man bija padomā jau sen, jo tajā ir noslēpumainība, interesantas iespējas, paradoksi, neparasti pavērsieni. Viņš lugu speciāli pārrakstīja Nacionālajam teātrim.

Esmu lasījis 2005. gada variantu. Kas ir mainījies?

Tur ir rakstīts par divām konkrētām pilsētām – Malmi un Kopenhāgenu –, bet es palūdzu, lai tās nebūtu konkrētas pilsētas, bet "šeit" un "tur" (šos divus vārdus režisors saka latviski). Mūsu dzīve vienmēr notiek starp "šeit" un "tur". Cilvēki, kuri šaudās, skrien, braukā no vienas vietas uz otru, kur viņiem, kā pašiem šķiet, būs labi.

Tas nozīmē, ka Karlsona (ar propelleru) monologus, sēžot blakus Nāriņai, kādi bija lugas pirmvariantā, jūs aizvācāt?

Nē, pārveidojām. Tur būs citi tēli, Bils un Sireneta. Arī nāriņa, bet cita. Tās būs vīrieša un sievietes attiecības asā fāzē – maniaks un upuris.

Ierobežojums skatītājiem līdz 18 gadiem nozīmē, ka būs provokācijas?

Nē, tas nozīmē, ka izrāde ir par pieaugušo tēmām. Nav problēmu, ja kāds ir kails, ar to nevienu nevar pārsteigt, ar to nevar provocēt. Smieklīgi, kā ar to var provocēt, ja mēs katru dienu vannas istabā redzam kailu cilvēku? Tās ir pieaugušo tēmas, kas bērniem nebūs interesantas.

Bet vai režisora uzdevums vispār ir provocēt skatītāju?

Viņam skatītājs ir jāprovocē domāt, sajust, mainīt viedokli, aizdomāties par to, par ko agrāk nav domājis, – tātad provocēt domāšanu, procesu. Izsist no ikdenišķā grafika. Ja mēs nenodarbojamies ar sportu, mēs izmantojam savu ķermeni par vienu procentu. Mēs izmantojam muskuļus, lai ietu, uzkāptu pa kāpnēm, paceltu karoti pie mutes, kaut ko uzrakstītu. Bet ķermenī ir miljons dažādu muskuļu, lai rāptos pa sienu, lēktu, rāpotu. Tāpat ir ar iekšējo pasauli – mēs izmantojam ļoti klasiskas emocijas, ne klasiskas, bet divas. Teātris ir vajadzīgs, lai paplašinātu cilvēku emocionālo diapazonu.

Mūsu skatītājs ir redzējis divus Marjus Ivaškeviča lugu iestudējumus. Pieļauju, ka Kaimiņu, kas bija Nacionālajā teātrī, atceras mazāk, bet Izraidītie Dailes teātrī Oskara Koršunova režijā bija ļoti populāra izrāde, un tās pamatā bija dokumentāli stāsti. Tā bija publicistika, bet šeit ir kaut kas pilnīgi cits.

Šī luga ir metafiziska, par cilvēku noslēpumiem, par tumsu. Cilvēka tumšās puses, kurās vajag ielūkoties.

Vai vajag?

Ielūkoties, nevis ieiet vai iznīcināt šo tumsu, bet saglabāt to. Kā saka mūsu varoņi, gaisma ir vajadzīga, lai reizēm saprastu, kur ir tumsa. To reizēm vajag izgaismot, bet labāk neaiztikt.

Vai labāk būtu, ja skatītājs nebūtu sagatavots tam, ko redzēs, bet nāks kā balta lapa?

Tā arī būs, jo skatītājs neko nezina par šo lugu, par sižetu, varoņiem. Tas ir noslēpums.

Jums šī ir jau ceturtā izrāde Nacionālajā teātrī. Vai tā ir jums raksturīga, vai būs arī kas pilnīgi atšķirīgs no iepriekš redzētā?

Man tā ir jauna pieredze strādāt ar mūsdienu Eiropas lugu, kas speciāli sarakstīta šim teātrim – šis jaunais variants.

Nesen Rīgā bija iespējams redzēt jūsu filmu Māceklis. Vai jūsu dzīvē ir atkal jauni kino projekti?

Kino uzradās negaidīti, precīzāk sakot, turpinājās, augustā jānotiek filmēšanai. Tā būs filma par 80. gadiem Krievijā un tā laika rokzvaigznēm. Tas ir interesants, bet ļoti sarežģīts projekts, jo tas ir vēsturiskais kino. Vai nu septiņpadsmitais, vai piecpadsmitais gadsimts, vai 1983. gads Krievijā – tā ir valsts, kuras nav. Realitāte, kuras nav, tā ir jārada no jauna, daudzi neko neatceras, bet tie, kas atnāks uz kinoteātri, vispār neko nebūs dzirdējuši. 90. gadus vēl atceras, bet 1982., 1983. gadu vairs ne.

Filmā Māceklis, kas uzņemta pēc Mariusa fon Maienburga lugas, bet darbība pārcelta uz Krieviju, ir runa par reliģijas ietekmi uz cilvēku un sabiedrību. Jūs šo lugu esat iestudējis un joprojām rādāt arī Gogoļa centrā. Mēs zinām, ka Krievijā baznīca reizēm iejaucas...

Kā – reizēm? Tā visu laiku iejaucas, un to ir grūti apturēt. Viņi aktīvi, agresīvi ienāk cilvēku dzīvē, un, protams, daudziem cilvēkiem tas nepatīk.

Gogoļa centra darbībā baznīcas ietekmi jūtat?

Nē, mākslas jomā viņi nelien.

Bet skandāls ar Tanheizera izrādi Novosibirskā?

Tanheizera skandāls drīzāk bija saimniecisku strīdu rezultāts. Gogoļa centrā ir izrāde Māceklis, ir citas izrādes, kas varētu nepatikt baznīcai, bet viņi turas distancēti. Šinī ziņā viss ir cienījami.

Vai jums ir savs skatītāju loks Maskavā, un vai jūtat, ka tāds varētu būt izveidojies Rīgā?

Ceru, ka ir cilvēki, kas nāk uz manām izrādēm, gan es, gan teātris cenšamies viņus nesarūgtināt – mēs šurp atvedām Metamorfozes un Parastu stāstu, un pēc reakcijas var nojaust, ka cilvēki zina, uz ko nāk. Tas ir ļoti patīkami.

Esmu lasījis arī pārmetumus jūsu teātrim no Maskavas mērijas pārstāvju puses, ka Gogoļa centra izrādēm ir īss mūžs un tās tiek finansētas no pašvaldības budžeta. (2016. gada oktobrī portālā mk.ru Maskavas mēra vietnieks Leonīds Pečatņikovs izteicās, ka vienā teātrī ir 12 pirmizrāžu gadā, pirmās divas ir izpārdotas, vēlāk tās visi aizmirst, bet šīs izrādes "ir mūsu finansētas").

Cilvēks neko nebija sapratis un runāja pilnīgus niekus. Manas izrādes rāda 15– 17 gadu Maskavas Dailes teātrī, Sovremeņņikā, visas Gogoļa centra izrādes tiek rādītas izpārdotās zālēs un joprojām ir repertuārā.

Ar finansējumu jums nav problēmu? (2015. gadā Krievijas prese ziņoja par Gogoļa centra naudas grūtībām un lieliem parādiem.)

Nē, jo mēs paši sevi finansējam. Izrādēm valsts naudu nedod, nauda ir ēkas uzturēšanai, kas pašai valstij arī pieder. Desmit iestudējumiem gadā finansējums mums ir jāatrod pašiem, visi honorāri ir pašu nopelnīti.

Jūs strādājat Rīgā, bet paralēli Vladislavs Nastavševs iestudē izrādi Gogoļa centrā. 8. un 9. martā, kad būs pirmizrāde Kuzmins. Forele caursit ledu, Mazajā zālē rādīs Mitjas mīlestību, tātad vienā vakarā jūsu teātrī vienlaikus rādīs divus Vlada iestudējumus. Ar ko viņš ir interesants Maskavas skatītājam un jums kā teātra vadītājam?

Viņš nenoliedzami ir spilgts, interesants, talantīgs režisors ar savu unikālu rokrakstu, autora stilu gan režijā, gan mūzikā. Tas, ka mēs pastāvīgi sadarbojamies, parāda manu attieksmi. Pie mums strādās arī Elmārs Seņkovs, ceru, ka arī ar viņu mums izveidosies sadarbība. Viņš iestudēs lugu Dēmoni – sāks pavasarī un pabeigs rudenī.

Dēmoni ir Larsa Nurēna luga? (To ar lieliem panākumiem joprojām rāda K. Serebreņņikova iecienītā režisora Tomasa Ostermeiera režijā Berlīnes teātrī Schaubühne.)

Jā. Te [Latvijā] ir laba teātra skola, ir spilgti mākslinieki, autori, kuriem, manuprāt, jābūt interesantiem mūsu skatītājam. Un Mitjas mīlestības un citu Vlada izrāžu panākumi liecina, ka tas tā ir.

Vladislavs Nastavševs iestudē Mihailu Kuzminu...

Es viņu palūdzu to darīt. Mums ir projekts par dzejniekiem (jau iestudētas izrādes par Borisu Pasternaku, Osipu Mandelštamu un Annu Ahmatovu, nākamgad sola izrādi par Vladimiru Majakovski – A. R.). Zinot Vlada mīlestību pret Kuzminu, piedāvāju izveidot vienu no šī seriāla daļām – izrādi ar viņa brīnišķīgajām dziesmām.

Vladislavam Nastavševam ir arī slikta pieredze ar Kuzmina Peldošo, ceļojošo iestudējumu Pēterburgā, kuru nerādīja, visticamāk, homoseksuālās tematikas dēļ.

Es nedomāju, ka tāpēc. Pēterburga nekad nav baidījusies no homoseksuālām tēmām.

Un Maskava?

Neviens nebaidās. Turklāt Vlads jau iestudē izrādi nevis par homoseksuālismu, bet ko citu. Viņam visas izrādes ir par mīlestību, arī tās neiespējamību, vientulību.

Latvijā Vladam pārmet, ka viņš moka aktierus. Jūsu aktierus viņš nemoka?

Visi aktieri, kad tiek uzaicināts šis režisors, zina, uz ko iet. Viņi zina, ka tas būs mokošs mēģinājumu periods, viņiem nāksies daudz veidot etīdes, taču tas var ļoti labi beigties.

Un jūs pats? Mokāt aktierus?

Es strādāju dažādi – atkarībā no apstākļiem. Un šeit, pie mums? Man izrādes iestudēšanai ir mēnesis, tāpēc vajadzēja visu ļoti saspiest. Kaut arī mēs veidojām performances, eksperimentālus darbus, pētījām seksualitāti, katra iekšējo tumsu.

Lai iestudētu izrādi mēneša laikā, kas režisoram ir jāizdara pirms tam?

Kārtīgi jāsagatavojas.

Vai tam ir laiks, ja paralēli strādājat citur?

Opera un kino mani ir iemācījuši laikus sagatavoties. Ne operā, ne kinematogrāfā nav iespējams atbraukt un pateikt – sāksim kaut ko no nulles mēģināt. Kaut ko. Tā nevar. Jāatbrauc ļoti gatavam, tad arī izdosies īstenot visu, kas iecerēts. Atšķirībā no laimīgā Vlada man ir daudz stingrāki izrādes iestudēšanas nosacījumi Eiropas manierē. Mums Gogoļa centrā šajā ziņā ir paradīze. Reizēm mēs ļaujam strādāt, cik vajag, radošums ir prioritārs, nevis ražošana. Mēs mēdzam pirmizrādes pārcelt, ir laboratorija. Izrādi Kam Krievzemē dzīvot labi? mēs taisījām vairāk nekā gadu, izrādi Kafka – gadu.

Strādājot tik saspringtā ritmā, jums atliek laiks skatīties citu režisoru darbus? Kas jums šķiet interesants teātrī?

Es skatos, bet ne visu. [Janu] Fabru es skatīšos ar prieku. [Romeo] Kastelluči jauno darbu – ar prieku. Man būtu interesanti redzēt, ko iestudējis Tomass Ostermeiers.

Bet Krievijā?

Fabrs, Ostermeiers, Martālers...

Tātad krievu režisorus jūs man nenosauksiet?

Kad es esmu Maskavā, es sēžu Gogoļa centrā un nepaspēju redzēt neko.

Jūs mani tā sabiedējāt ar laika trūkumu...

...ka jūs visu pajautājāt. Lieliski, paldies!

Top komentāri

Ziņotājs
Z
Nacionālais teātris aizgājis ar Serebreņņikovu un Rubenim tik tālu, ka jāziņo, ka līdz 18 gadiem neiesaka apmeklēt. Porno!
Diana_S
D
Diemžēl Kirils ar Rubeni smejas par skatītājiem, jo uz skatuves tik tiešām rādīja PORNO! PORNO un nacionālais teātris!!! Rubeni vajadzētu atlaist no amata par to, ka vispār atļāva šo izrādi!!!
Dans
D
Redz kā, nu viesrežisors sāk mani garlaikot; agrāk bija interesanti lasīt intervijas un skatīties viņa izrādes.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja