Viņus visus veikli iespējams ievietot "jauno režisoru" kategorijā, kuri skatītājus ar savu darba stilu iepazīstinājuši neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Tomēr katram no viņiem ir savs, citādāks skatījums uz teātra valodu, aktuālo tematiku un misiju.
Kulturasdiena.lv piedāvā interviju sēriju ar jaunajiem režisoriem.
Valters Sīlis ir Nacionālā teātra štata režisors, kurš aizgājušajā sezonā guvis iespēju uz lielās skatuves iestudēt apjomīgo amerikāņu dramaturga Treisija Letsa darbu Osedžas zeme, kas Spēlmaņu naktī pretendē uz gada izrādes titulu. Šoruden gados jaunais režisors darbu lielajā zālē turpina - viņš ir iestudējis izrādi Jasmīns. Pārdaugava. Sīļa darbība, šķiet, vērsta divos virzienos, Nacionālajā teātrī veidojot klasiskus, bet neatkarīgajos teātros - nepieradinātākas formas darbus, kuri slēpjas zem tādiem nosaukumiem kā "pastaiga" un "diskusija".
Ko tev kā režisoram deva gads, kuru pirms režijas studijām Latvijas Kultūras akadēmijā pavadīji mācoties teātra kritiku pie Silvijas Radzobes?
Tas bija posms, kad apstājos un paskatījos uz teātri no malas. Toreiz ticēju, ka ir kaut kāda formula, noteikumi, kuriem jāseko, lai uztaisītu labu izrādi vai dramaturģiju, bet sapratu, ka jārīkojas saskaņā ar savām interesēm.
Viena no tām – taisīt lugas, kas nav iestudētas. Sapratu, ka mani vairāk par interpretēšanu aizrauj kaut kā atrašana un parādīšana. Līdz ar to parādījās vēlme taisīt dramaturģiju un radīt orģinālstāstus pašam, kopā ar aktieriem vai dramaturgu, jo neesmu tik labs rakstnieks. Man var būt ideja un iniciatīva, varu uztaisīt kompozīciju, bet nevaru to tik labi piepildīt ar tekstu. Jānis Balodis (viens no jaunajiem dramaturgiem – aut.) to var izdarīt labāk.
Mācības man iedeva ļoti lielu zināšanu bāzi, atspēriena punktu. Nezinu kā ir ar domāšanu par teātri no kritikas puses. Varbūt man nav tāda antagona sajūta pret kritiķiem, jo dažreiz arī viņi kļūdās, bet citreiz, arī ļoti sāpīgas lietas var būt pareizas. Nav tā, ka labas kritikas tikai slavē. Gadās, ka lasi slavējošas kritikas un nesaproti, no kurienes? Lielā mērā kritikas jau ir domātas izrāžu veidotājiem, lai padomātu kāds ir skats no malas.
Vērojot tavu darbību šķiet, ka tu vienlaicīgi ej divos virzienos, veidojot samērā klasiskas formas darbus Nacionālajā teātrī un eksperimentālākus neatkarīgajos teātros.
Man nepatīk būšana pa vidu – nodarbošanās ar asprātību, apejoties ar materiālu. Man vairāk interesē tas, kā dabūt ārā no stāsta labāko. Tam ko es daru šeit (Nacionālajā teātrī – aut.) centrā ir aktieris, kaut kādā mērā arī luga, tas, kā izstāstīt stāstu saprotami, bet Dirty Deal (Dirty Deal Teatro – aut.) nozīmīgāka ir stāsta radīšana. Esmu nodalījis šīs pieredzes kā dažādas formas. Izmantoju oriģinālus teātra līdzekļus tikai tad, ja tas ir atbilstoši materiālam. Man nav vēlmes meklēt veidu kā interesantāk veidot izrādi.
Kad izvēlos lugu, mani interesē autors, kaut kādā mērā svarīgs ir arī teksts un aktieris, lai viņam ir prieks darboties, aizraujoši strādāt ar materiālu. Svarīgi, lai cilvēki mīlētu savas lomas, tad ir viegli strādāt. Lugas, kuras taisu, ir teksti, kuri mani ir uzrunājuši, bijuši ļoti būtiski, diezgan daudz tādu, kas liekas brīnišķīgi. Šogad es esmu uzņēmies veidot Indrānus. Tas man ir izaicinājums, jo līdz šim neesmu taisījis klasiku.
Cita lietas ir radīt stāstus, piemēram, domājot par Mārupīti, ideja par to, ka vajadzētu taisīt izrādi - pastaigu ir bijusi jau ļoti sen. Pirms diviem gadiem tādu uztaisījām ar Kalli (somu režisoru, aktieri Karlu Almu – aut.). Toreiz bija sajūta, ka gribās to attīstīt, lai piepildījums būtu lielāks. Mārupīte bija mēģinājums to izdarīt ar vēl biezāku informāciju, dramaturģiju. Vienu brīdi, piemēram, veidoju izrādes, kurās iesaista cilvēkus. Bērnībā man tas riebās, bet ar pieaugušajiem man liekas, ka tas ir brīnišķīgi – atgriezties bērnības brīnuma situācijā, kad ar piedalīšanos var mainīt izrādi. Prezidenti (Visi mani prezidenti Dirty Deal Teatro – aut.) bija vēlme saprast kā taisīt biogrāfisku darbu par dzīvu cilvēku, jo parasti tādus veido par mirušajiem. Mēs gan ar šiem varoņiem aizgājām ne tik biogrāfiskā formā, bet gan fantastikā, tomēr darbošanās ar dzīvu cilvēku uzliek pavisam citu atbildību.
Kad esi izspēlējies, sapratis, kā to dara, gribās izdarīt kaut ko jaunu.
Vai izvēlētā forma, nosaka arī vietu, kurā veido izrādes?
Kaut kādā mērā, jā. Es domāju par to, lai tas ir harmoniski ar telpu. Osedžas zemi es netaisītu Dirty Deal Teatro, jo man nebūtu nekāda iemesla. Pirmajā reizē, kad izlasīju lugu, man likās, ka tā ir perfekta Nacionālā teātra lielajai zālei. Tas bija tikko pēc lugas iznākšanas, biju pabeidzis pirmo sezonu kā profesionālis, un iespējas tikt lielajā zālē man nebija nekādas, bet es zināju, ka šis darbs tur iederētos. Lugas forma un vēstījuma veids ir mūsdienīgs, bet ļoti klasisks. To sagraut būtu pats muļķīgākais. Man likās, ka tas ir izaicinājums, kurā ir ļoti daudz lietu, kuras liekas pilnīgi neticamas rādīšanai uz Nacionālā teātra lielās skatuves, bet tajā pašā laikā tā forma ir atbilstoša.
Piemēram, Leģionāru materiāls – diskusija, episks darbs starp diviem cilvēkiem - pieprasīja lielāku telpu, tādu zāli kā Ģertrūdes ielas teātrī. Par Mārupīti stāstīt vispareizāk likās ejot gar Mārupīti, un kaut kā mēģināt izveidot attiecības ar telpu, lai palīdz visa vide nevis tikai scenogrāfijas rāmītis.
Vienmēr mēģinu atrast harmoniju ar telpu. Tai jābūt strikti saistītai ar to, kas notiek. Mani neinteresē konflikts, bet gan tas, lai darbs ir saprotams, bet nenoliedzu, ka citiem vajadzētu iet konfliktā ar telpu, skatītāju.
Šķiet, ka tevi patīk iestudēt izrādes par sociāliem un politiskiem jautājumiem. No kurienes šāda interese?
Man vienmēr ir gribējies redzēt kontekstu – lielo bildi. Man patīk stāstīt arī par mīlestību, bet kaut kādā mirklī šī tēma tiek izsmelta. Tā nav būtiskākā lieta pasaulē, svarīgāk ir saprast, ko mums nozīmē ģimene, mūsu vēsture, ko darām ar savu dabu, kādā veidā dzīvojam.
Kad 2008. gadā taisīju Ravenhilu (Marka Ravenhila Dažas atklātas fotogrāfijas – aut.), savu diplomdarbu Nacionālajā teātrī, tur savācu dažādas fotogrāfijas no 1999. gada. Man bija ļoti interesanti strādāt, jo tas bija skats uz brīdi pirms 11. septembra, kad lielākā traģēdija ir HIV, globalizācija, un kapitālisms. Tagad var redzēt, ka kapitālisms ir aizgājis līdz ļoti perversai formai, ka sistēma ir pilnīgi nespējīga. Bija ļoti interesanti saprast kāda ir iepriekšējās desmitgades cilvēka iekšējā sajūta, kad ir viss, bet neesi laimīgs. Būtībā Latvijā tagad ir tieši tā. Mums, protams, ir iespēja aizbraukt kaut kur, kur ir vēl vairāk, bet… Mums ir laba dzīve daudzējādā ziņā. Tas, ka nepastāv godīgums uz šīs pasaules, ir viena lieta, bet tas ka dzīve būtu šaušalīga… Varbūt es dzīvoju kaut kādā neticamā realitātē, bet tajā pašā laikā salīdzinot ar Moldovu, kur mēs bijām ar Kārļa Krūmiņa izrādi Svētceļnieks… Moldovas Nacionālajā teātrī ir ierīkots kazino, lai varētu to uzturēt. Tādās reizēs jūti, ka mēs dzīvojam labāk, ir lielākas iespējas kaut ko izdarīt. Turklāt Moldova arī nav tā sliktākā vieta uz pasaules. Tas liek domāt par perspektīvu kādā uztveram lietas. Salīdzinām sevi ar bagātākajām valstīm pasaulē un sakām, ka mums neveicas, bet tad paskaties, ka citur Nacionālajā teātrī ir kazino.
Manas izrādes ir sevis pētījums, savas attieksmes atrašanas veids. Man ļoti būtiski bija Leģionāri. Tā bija manas attieksmes atrašana pret Otrā pasaules kara sekām, man bija jāatrod izpratne par šo duālo, nesaprotamo situāciju. Tāpat man vajadzēja noformulēt savas attiecības ar Vairu Vīķi-Freibergu. Atceros, ka man Dziesmu svētkus sabojāja viņas runa "Mēs esam stipri"… Man likās, ka tas nav nopietni. Kad taisījām Prezidentus (Visi mani prezidenti – aut.), spriedām, ka kaut kas ar šo stulbo tekstu jādara. Vēlāk sapratām, ka mums patiesībā pašlaik pietrūkst šāda teksta, jo visi skandina, ka šī ir sliktākā valsts pasaulē. Tāpat man vajadzēja noformulēt savas attiecības ar Mārupīti. Neesmu ekoloģiskāk domājošais cilvēks, bet tajā pašā laikā mani tas satrauc, un ir jautājums – vai es kaut ko darīšu lietas labā vai nē? Mārupīte vēl nenozīmē, ka kaut ko esmu izdarījis, bet, mēnesi strādājot ar šo tēmu, esmu iemācījies nepirkt veikalā visu ko ieraugu, skatos, kas tas ir, kādā iepakojumā.
Man gribas saprast sarežģītas lietas, veidot personiskas attiecības, radīt kopskatu par sabiedrību, kurā dzīvojam. Ir jautājumi, kuri mani nodarbina - ģimene, paaudzes. Ko ar to visu darām, jo dažreiz mēs izdarām tik nejēdzīgas lietas.
Tu samērā ātri tiki pie iespējas strādāt uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Kādas bija sajūtas?
Vienmēr ir grūtības, vienmēr var nesanākt. Tajā pašā laikā – ko sēsi, to pļausi. Ja neieguldīsi pietiekami daudz darba vai būsi nošāvis greizi, vai sevi apmānījis, tad nesanāks. Nevaru sākt darbu, ja nejūtu, ka varu izgāzties. Man vienmēr svarīga ir sajūta, ka šeit var gadīties neveiksme. Man ir svarīgi rēķināties ar to, ka tā var būt letāla un ar pieļauto kļūdu var beigties mana karjera. Protams, ir bijušas neveiksmes, kuras iemāca, ka nav beigas, bet vajag rēķināties ar to, ka šajā mājā vairs nestrādāsi, ja salaidīsi kaut ko grīstē. Kaut kā esmu radījis sev tādu iekšējo sajūtu, ka tas var būt mans gals. Baiļu sajūta, piekrītot kaut kam neprātīgam, sarežģītam, grūtam materiālam, ir ļoti būtiska.
Kāds ir tavs skatījums uz Latvijas teātra nākotni?
Man personīgi gribās, lai abi virzieni, kuros strādāju, attīstās un kļūst neatkarīgi. Lai neatkarīgā teātrī var redzēt ko citu kā institucionālajā, kur ir lieli darbi un laba dramaturģija. Nekādas nākotnes formulas man nav.
Piederība teātrim rada daudz ciešākas attiecības ar šo māju (Nacionālo teātri – aut.), bet man tās ir bijušas ciešas jau ilgu laiku. Tagad Nacionālajam teātrim iet ļoti labi, radoši, bet toreiz, kad gribēju nākt te strādāt, publiskais tēls bija sašķobījies. Tomēr tam, kas izskanēja publiskajā telpā bija ļoti maz sakara ar realitāti. Kaut kādā mērā man ir vēlme šeit veidot savu iedomāto Nacionālo teātri, strādāt ar tā tradīciju. Interesantākais, ka manā skatījumā uz Nacionālā teātra tradīciju daudzi jauni cilvēki var atrast savu vīziju par teātri.