KDi turpina sadarbību ar ABLV Charitable Foundation un sāk jaunu rakstu sēriju. Tās nosaukums ir Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Tiem, kas apgalvos, ka šāda muzeja vēl nav, iebildīsim – muzejs jau pastāv mūsu domās kopš brīža, kad apzināta tā nepieciešamība un izteikti pirmie ierosinājumi. Rakstu sērijas nolūks ir rosināt viedokļu apmaiņu un argumentētas diskusijas, kas varētu palīdzēt muzeja satura veidošanā. Turklāt notiek arī reāla darbība – iepriekš rakstu sērijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pieturas punkti aplūkojām mākslas darbus, kas jau ir LLMM kolekcijā, turklāt liela daļa no tiem iepirkti ar ABLV Bank atbalstu. Vairāk nekā gadu veidojot šo rakstu sēriju, esam pārliecinājušies, ka pieturas punkti iezīmēti pārliecinoši, laiks pievērsties to koordinātām un sakarībām!
2014. gada 30. oktobrī svinīgā ceremonijā Kultūras ministrija un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kuru dibinājuši ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds, parakstīja nodomu protokolu par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, kā arī paziņoja par tā ēkas būvniecības ieceri New Hanza City teritorijā.
Lai uzzinātu vairāk par topošās mākslas institūcijas radošās darbības pamatnostādnēm, KDi vērsās pie ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītāja Kaspara Vanaga, kurš LLMM ekspertu komisijas sastāvā visaktīvāk strādājis pie muzeja koncepcijas izveides. Kaspars Vanags ir mākslas teorētiķis un kurators, kurš ilgāku laiku pavadījis ārpus Latvijas. Viņš spilgti atgriezās vietējā kultūras apritē kā kurators Latvijas paviljonam Armpit (mākslinieki Andris Eglītis un Katrīna Neiburga) Venēcijas 56. mākslas biennālē un grupas izstādei Šķērssvītra laikmetīgās mākslas centrā kim?.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Kā gada laikā kopš nodomu protokola izziņošanas pavirzījusies uz priekšu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveide?
ABLV Charitable Foundation ir līdzdibinātājs pērn radītajai iniciatīvai par privātiem līdzekļiem izveidot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kurš plāno sākt darbību jaunuzceltā muzeja ēkā 2021. gadā. Iniciatīvai ir gara priekšvēsture, kurā īpašu lomu ieņem 2005. gadā parakstītais sadarbības līgums ar Kultūras ministriju, kad ABLV Bank apņēmās atbalstīt laikmetīgās mākslas muzeja ieceri, atvēlot kolekcijas izveidei 1 422 872 eiro. Tāpēc vēlme sekmēt sabiedrības interesi par laikmetīgo mākslu kā ierosmes avotu domātpriekam, pašrefleksijai un pieredzes apmaiņai jau ilgāku laiku ir bijusi viena no prioritātēm ABLV Charitable Foundation darbībā.
Pagājušā gada decembrī tika izveidota trīspusēja ekspertu komisija, lai Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un ABLV Charitable Foundation pārstāvji vienotos par topošā muzeja konceptuālajām vadlīnijām, kā arī par galvenajiem ēkas apjoma parametriem, kas nepieciešami arhitektūras skiču konkursam. Pirmais posms nu ir pabeigts, jo koncepcija ir apstiprināta. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda padome ir apstiprinājusi komisijas izstrādātos materiālus. Iecerētā rakstu sērija īpašā KDi atvērumā ir viens no veidiem, kādā jaunizstrādātajai koncepcijai būt sajūgā ar sabiedrisko domu – ar mākslas nozares profesionāļiem, laikmetīgās mākslas cienītājiem, muzeju speciālistiem un topošā muzeja nākotnes auditoriju.
Aizsākot šo rakstu sēriju, gribas uzsvērt būstiskāko. Proti, laikmetīgās mākslas muzeju starptautiskajā praksē šķiet esam noslēdzies posms, kurā uzsvars tika likts uz monumentālu grandiozitāti. Protams, starptautiskās arēnas lielie spēlētāji turpinās "ņemt uz masu", savukārt lokāli specifisko muzeju priekšrocība būs fleksibilitāte, talkām līdzīgas sadarbības formas ar partnerorganizācijām un ciešs kontakts ar vietējo auditoriju, vienlaikus nepazaudējot savā redzējumā globālos kontekstus.
Muzejnieku akadēmiskajā slengā to dēvē par "jaunā žanra muzeju". Ar ko tas atšķiras no agrākā?
Tradicionālajos priekšstatos par muzeju kā apzīmētājs vislabāk iederas sen aprobētais ģermānisms – "gruntīgs". Stabils, nemainīgs un uz mūžiem.
Kad pēc rekonstrukcijas ir noņemtas sastatnes Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, ir vērts aplūkot tā fasādi, pirms ikdienas gaitās tai atkal nesīsimies garām ierastības aklumā. Masīvās kolonnas un frontons ļauj sazīmēt līdzību ar templi, viešot apmeklētājā bijību. Platās kāpnes bez reālam rokas tvērienam piemērota lentera ir augstprātīga varas vertikāle. Turklāt manipulatīvi mānīga – kāpņu sašaurinājums uz augšgalu rada pastiprinātu perspektīvas sajūtu, un tāpēc ieeja izskatās piepaceltāka, nekā tā ir patiesībā. Kultūras teorijā to sauc par augstā sliekšņa fenomenu, raksturojot dilemmu, kurā uzsvars uz mākslas īpašo lomu sabiedrībā vienlaikus padara to atsvešinātu un nepieejamu.
Muzejam gruntīgums šķiet piestāvam vēsturiski iedalītās lomas dēļ – nodrošināt hierarhijas mustura pēctecību nākotnē. Muzejs jeb "mūzejs" taču ir mītnes vieta mūzām, visu dievu priekšnieka Zeva un atmiņu lietvedes Mnēmosines gadījuma sakaros dzimušajām meitām! Tieši "augstākā lietu kārtība" un "atmiņas lietvedība" ir mūsdienu muzeja lielākā dilemma. Patiesību pēkšņi ir daudz. Atmiņas – pretrunīgas. Arī lietvedībā lietiskais arvien biežāk ir aizstāts ar virtuālo vai konceptu. Izsekot notikumiem ne tikai galvenajās vadlīnijās, bet arī mikrovēstures sānceļos, uzklausīt visas iesaistītās puses un vēl arī apgūt datu glabāšanas novitātes – tas muzejam kā atmiņas institūcijai mūsdienās ir milzīgs pārbaudījums.
Der paturēt prātā, cik strauji pēdējās desmitgadēs ir mainījušies atmiņas mehānismi, cik radikāli citādas ir sistēmas, kurām uzticam glabāt un uzturēt apritē datus.
Kamēr latvieši lēni un gruntīgi 20 gadus cēla savu bibliotēku, tās arhitektoniskajā tēlā iemiesojot klints augstākās virsotnes metaforu, tikmēr Gūtenberga galaktiku līdz nepazīšanai pārvērta supernovas sprādziens jeb IT revolūcija. Viss, kas līdz šim bija kompakts un stabils, nu kļuvis arī izkliedēts un gaisīgs kā vienmērīga noklājuma datu mākonis.
Arī ar laikmetīgās mākslas norisēm situācija ir līdzīga. Kopš 60. gadu konceptuālistiem māksla ir rāvusies prom no muzeja. Tā ir centusies atbrīvoties no piesaistes konkrētam objektam un izšķīst ikdienā, nomainot tajā rutīnu pret skaidri nedefinējamu, bet visur klātesošu pārsteigumu. Kā lai tādai mākslai uzceļ muzeju, lai tas neizskatītos pēc ieslodzījuma vietas? Kā tādu mākslu dokumentēt, arhivēt un izstādīt apskatei, lai tā nebūtu kā formalīnā iebalzamēts teļš ar divām galvām, bet nolasāmi DNS dati sociāli dzīvotspējīgam procesam?
Kaislībās ap mākslu centrālajam ir jābūt nevis jautājumam par telpu, bet par darba metodēm – kā strādāt ar saturu. No vienas un tās pašas kolekcijas iespējams izveidot bezgalīgu daudzumu vēstījumā visai atšķirīgu kombināciju. Tāpēc es pieņemu, ka nākotnē muzeji būs izkliedēti: tie mainīsies savā starpā ar kolekcijām, uzticēs cits citam savu krājumu interpretācijas, ieviesīs starpdisciplināra rakstura ekspozīcijas, kurās māksla būs līdzās eksaktajām zinātnēm, dažādi reģioni un periodi – dialoga attiecībās.
Protams, vēsturiskie krājumi nekādā gadījumā nezaudēs nozīmību. Tomēr jāapzinās, ka uzglabājamo datu pārpilnības situācijā par prioritāti kļūs prasme tos jēgpilni apstrādāt, lai izdarītu secinājumus un prognozes. Tāpat arī šos rezultātus ir jāspēj saprotami pastāstīt!
Darbs pie laikmetīgās mākslas muzeja izveides Latvijā var būt viss cits, bet tikai ne centieni dibināt institūciju ar pēdējās instances statusu, kuras pateiktais vārds ir arī galīgais. Prakse uz laiku deponēt sabiedrības kopīpašumā esošas kolekcijas, pārmaiņus uzticēt atsevišķu šo krājumu sadaļu paplašināšanu dažādām nevalstiskajām institūcijām un pilsonīgajām iniciatīvām tikai vēl vērsīsies plašumā. Muzejiem ir jāaug kā sēnēm, bet ar vienotu micēlija tīklojumu zem sūnām, uz kuru vairs īsti neattiecas nacionālo mākslas skolu robežas, valsts kultūrpolitikā nostiprināts kanons un citi lielo, viennozīmīgo vēstījumu atribūti.
Tajā pašā laikā katram muzejam ir jābūt ar skaidri definētu fokusu – smaguma punktiem kolekcijas tematikā, reģionālo pozicionējumu, definētu radošās darbības misiju?
Laikmetīgā māksla šķiet esam visai neapskaužamā situācijā. Pietiek paraudzīties tikai uz diviem laikmetīgajā mākslā iecienītiem nesējiem – fotogrāfiju un video – to digitālajā reinkarnācijā, lai jautājumu būtu vairāk nekā atbilžu. Kur, kad un kas tieši te ir mākslas darbs un mākslas darba oriģināls? Kur ir atšķirība starp iespēju aplūkot videomākslu datorplanšetē, kas pielikta pie galerijas sienas, un iespēju to noskatīties mājās YouTube kanālā? Kā atlasīt fotomākslas kolekciju vai laikmeta vizuālās liecības, kad Instagram saņem 40 miljonu fotoierakstu dienā?
Ko iesākt ar digitālā formāta piezīmēm, kas agrāk nonāca mākslas muzejos kā skiču izraibinātas dienasgrāmatas, vēstuļu sarakste, privātās kartotēkas? Ja fotomākslinieks Andrejs Strokins man īsziņā atsūtīs savu pases foto, lai ar roku nebūtu jānoraksta tās dati, tīri teorētiski taču var pieļaut, ka nākotne piespēlēs kontekstu, kurā to varēs eksponētu līdzās Bruno Vasiļevska leģendārajai 70. gadu gleznai Mana pase. Vai noglabāt to? Un pie reizes arī pašu telefonu, jo diez vai pēc gadiem desmit tādas fotoīsziņas kāds vairs sūtīs?
Viens no risinājumiem ir atkāpties no laikmetīgās mākslas doktrīnu strīdiem par kupicām un muzeja kompetences sfēru attiecināt uz mākslas un vizuālās kultūras daudzveidīgajām mijiedarbības formām mūsdienu cilvēka ikdienā. Šo ceļu esam izvēlējušies arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja gadījumā.
Šodienas apstākļos, kad liela daļa informācijas līdz mums nokļūst "redzes režīma" diktētā interfeisā, nepārzināt vizuālās kultūras gramatiku līdzinās jaunas formas analfabētismam. Nesenie strīdi par sirsniņu virs Rīgas pilsētas robežzīmes ir tipisks piemērs šādas lasītprasmes trūkumam. Nav jābūt nedz politiķim, nedz uzņēmējam, lai zinātu, ka tēls ir kļuvis par vitāli svarīgu sociālekonomisko instrumentu, tomēr vairākumam nav ne jausmas, kā tas funkcionē. Tēla un attēla attiecības ir laikmetīgās mākslas divreiz divi. Savukārt augstākā matemātika ir vienādojumi, kuros tēls iegūst autonomiju no materiālā nesēja vai vizuāli definētām aprisēm. Mūsdienu māksla pieradina pie domāšanas konceptos.
Apgalvot, ka jebkura māksla savulaik ir bijusi laikmetīga, ir kļūdains šī akadēmiskā jēdziena lietojums. Tas, kas atšķir laikmetīgās mākslas muzeju no arhitektoniskā vidē izkārtotas bilžu grāmatas, ir XX gadsimta otrajā pusē apjaustā iespēja strādāt ar tādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un tēlu sistēmām, kam izpaliek taustāmas "acīmredzamības" izpausmes. Šai atziņai bija milzīga ietekme uz turpmāko mākslas norišu gaitu, un tas noteikti ir jāpatur prātā, kad runājam par topošā muzeja radošās darbības specifiku un kolekcijas veidošanas vēsturiskajām un konceptuālajām robežām.
Latvijas māksliniekus droši vien interesē, vai muzejā būs redzami viņu darbi.
Protams, būs! Kurš tad cits, ja ne mēs paši, veidos mākslas kolekcijas, kurās atspoguļosies Latvijas kultūrvidei specifiskais. Tomēr diez vai būtu pareizi, ja topošais muzejs kļūtu par kārtējo «savs stūrītis, savs kaktiņš» mentalitātē iekopto Latvijas mākslinieku geto. Tādēļ gribētos uz šo jautājumu paraudzīties plašākā kontekstā.
Pirmkārt, daudzi reģionāla rakstura laikmetīgās mākslas muzeji tā arī neatrisina dilemmu, ko grāmatā Radical Museology aplūkojusi mākslas teorētiķe Klēra Bišopa. Proti, nacionālas valsts reprezentācijas vēlmē dzimusī pienākuma sajūta strikti turēties pašiem pie savējā ir grūti savienojama ar mūsdienu mākslas pasauli, kas jau labi sen ir kļuvusi globāla un lielākoties strādā ar transnacionālām vai pat postnacionālām radošajām izpausmēm. Venēcijas biennāles nacionālie paviljoni ir uzskatāms piemērs, kā laikmetīgā māksla runā par lokāli specifisko, vienlaikus investējot universālas saziņas instrumentārijā, kas ir pārliecinošāks savā efektivitātē par esperanto vai akadēmisko glezniecību.
Otrkārt, mainās arī vietējais skatītājs. Visai drīz viņš vai viņa, iespējams, labāk orientēsies starptautiskas nozīmes kultūrvēsturiskajās atsaucēs nekā vietējās, tāpēc vēlēsies iepazīt šejienes kontekstus, analizēt piederības aspektus, ko sniedz lokālā perspektīva, bet tajā pašā laikā paturēs globālo redzējumu.
Laikmetīgās mākslas muzejam ir jāmeklē risinājumi, kā XXI gadsimta apstākļos saprast lokālās auditorijas jēdzienu un kā traktēt reģionālā un starptautiskā mijiedarbību. Paradoksāla ir šodienas situācija, kurā lielā daļā šādu muzeju par starptautisko dimensiju gādā vieni un tie paši mākslinieki, tā sakot, globālā mākslas tirgus "cietā valūta", savukārt reģionālās īpatnības paliek grūti atšifrējams ķīļraksts, kurā retais grib ielauzīties, ja nācis no malas. Cik daudzi no tiem, kas dedzīgi liela latviešu mākslas "pasaules līmeņa" kvalitātes, zina nosaukt trīs lieliskus māksliniekus no Lietuvas, Islandes vai, piemēram, Serbijas?
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam kā primārais darba areāls šobrīd izvēlēts Baltijas jūras reģions laika periodā no 60. gadiem līdz rītdienai. Tas ir pārskatāms spēles laukums, tomēr piedāvā pietiekami neviendabīgus apstākļus, lai muzeja darbības programma un kolekcija uzrādītu gana intriģējošas "glokālisma" šķautnes.