Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Katalāņu mākslinieks Žaume Plensa: Cilvēkiem jāpiedāvā skaistums

Katalāņu mākslinieks Žaume Plensa vienmēr tiek pieteikts kā pasaulslavens, un tas nav pārspīlējums. Daudzi viņu uzskata par vienu no izcilākajiem mūsdienu tēlniekiem

Venēcijas biennālē, kas šogad izpelnījusies pretrunīgas atsauksmes politizēti konceptualizētās atmosfēras dēļ, Žaumem Plensam (1955) ir īpaša vieta – oficiālās programmas notikumu vidū ir tikai nedaudzas personālizstādes. Viena no tām – viņa ekspozīcija, turklāt tā notiek pilnīgi ekskluzīvā vietā – renesanses arhitekta Andreas Palladio XVI gadsimtā celtajā Sandžordžo Madžores baznīcā, ko laikam zina pat tie, kuri Venēciju pazīst tikai pēc Alekseja Naumova ainavām. Majestātiskais dievnams atrodas uz salas, kas paveras skatam pāri ūdeņiem tieši no Svētā Marka laukuma atvēruma pret krastmalu. Arī simboliski Žaumes Plensas izstāde Kopā/Together ir biennāles centrā, taču mazliet atstatus. "Dažu minūšu brauciens ar kuģīti, un masu tūrisms paliek aiz muguras," raksta žurnāls Newsweek. "Es neuzlūkoju Palladio kā dažādas vēstures – mēs esam vienas vēstures daļas," izdevums citē mākslinieku.

Baznīcas centrā ir izstādīta gigantiska meitenes galva, kas veidota no tērauda režģa. Tā ir apjomīga un caurspīdīga reizē. Gaisma, kas iespīd no kupola, uzmirdzina atsevišķas metāla šķautnes. No altāra puses tai pretī levitē cita ažūra konstrukcija – milzu roka svētījošā žestā. Tā veidota no dažādu alfabētu burtiem, atgādinot par Žaumes Plensas konceptuālista pagātni, kad viņš veidoja darbus, izmantodams tekstus, kas visbiežāk materializējās kā kustīgi un šķindoši aizkari telpā, piemēram, veltījums nogalinātajiem žurnālistiem BBC ēkā (2008). Visskaļāk izskanējušais Plensas darbs Crown Fountain (2004) Tūkstošgades parkā Čikāgā ir grandioza videoskulptūra, kas attēlo tūkstošiem cilvēku seju. Sejas, atveidotas alabastrā, nu jau labu laiku ir Žaumes Plensas mākslas vizītkarte – starptautiskajos mākslas forumos tās nevar nepamanīt ietekmīgo galeriju Lelong un Richard Gray stendos.

Manas personiskās attiecības ar Žaumes Plensas mākslu sākās tieši tā – paliekot mēmam pie kāda portreta mākslas mesē ARCO Madrid 2010. gadā. Kaut gan, izrādās, biju jau apbrīnojis viņa kā operas scenogrāfa darbu latviešu iecienītajā Prāgas kvadriennālē 1999. gadā, kur māksliniekam tika zelta medaļa. Viņš ir neskaitāmu apbalvojumu un pagodinājumu, tostarp Velaskesa prēmijas (spāņu analogs Purvīša balvai), laureāts 2013. gadā.

Žaume Plensa neapšaubāmi ir populārs un pieprasīts viņa mākslas klasicistiskā skaistuma dēļ, kas gan pa īstam satriec tikai tad, kad vērojat darbus klātienē un redzat, kā spīd gaisma caur skulpturālu auss ļipiņu, vai meklējat atšķirības starp piecām jaunākajām alabastra galvām, kas izstādītas speciāli iekārtotā melnā tunelī Sandžordžo Madžores klostera telpās. Katra no tām esot novērtēta vairāk nekā par 350 000 eiro, vēsta The New York Times. Izstāde Venēcijā skatāma līdz biennāles noslēgumam 22. novembrī.

Tēlnieka stilu var dēvēt par vizuālās mākslas crossover. Žaumes Plensas darbnīcā netālu no Barselonas strādā septiņi asistenti. Tēlus viņš veido daļēji ar datoru, atbīdot tālāk priekšstatu robežas, kā savienojamas tradicionālās un laikmetīgās tēlniecības metodes. Šis jautājums varētu interesēt arī latviešu auditoriju, kurai, tāpat kā katalāņiem, ir ievērojamas mākslas tradīcijas, bet nomoka nedrošība par laikmetīgumu. Tāpēc nekavēsimies uzdot jautājumus meistaram klātienē.

Jūs esat mākslinieks, kurš veicis pagriezienu no izteikti konceptuālas pieejas uz tradicionālāku. Portrets ir viens no klasiskās mākslas stūrakmeņiem!

Man šķiet svarīgi saglabāt tradicionālās tēlniecības tehnikas un veidus. Man patīk sevi saukt par tēlnieku. Taisnība, ka manas izjūtas un mana pieredze ir ļoti konceptuāla. Vienmēr esmu teicis, ka svarīgākais tēlnieka materiāls ir idejas, taču beigu beigās viss ir darīts ar rokām. Aiz mākslas darba ir jūtama cilvēka klātbūtne. Es plaši izmantoju mūsdienīgās tehnoloģijas, taču tikai tāpēc, lai atklātu vairāk iespēju, tas nav darba mērķis. Laikam pagātnē cilvēki vairāk lietoja āmuru, jo viņiem nebija citu tehnoloģiju. Arī mūsdienās joprojām ir nepieciešams āmurs. Man patīk dualitāte starp konceptu un fizikalitāti, spirituālo un ķermenisko. Ķermenis un gars...

Vārdi "garīgs" un "dvēsele" ir diezgan reti lietoti sarunās par laikmetīgo mākslu, vai ne?

Jā, diemžēl. Iespējams, mēs tos esam mazliet piemirsuši. Varbūt ir pazudusi koncepcija, ka mākslinieks pirmām kārtām ir cilvēks. Māksla ir dzīves sekas. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Sekojot balsīm un atbalsīm, mēs skaņu un trokšņu pilnajā pasaulē esam mazliet pazaudējuši iespēju būt klusumā, vienatnē, tikai ar sevi. Paskatīties iekšienē, padomāt par kaut ko citu nekā mūsu konkrētā materiālā eksistence.

Tomēr, atgriežoties pie jūsu pieredzes, – vai jūsu pirmā aizraušanās bija tradicionāla veidošana vai konceptuālā māksla? Esat teicis, ka bērnību pavadījāt starp grāmatām.

Pašā sākumā es atveidoju cilvēka ķermeni, pēc tam – ķermeņa iztrūkumu telpā. Es veidoju durvis, ailas, kurās cilvēki bija aicināti ielūkoties. Gribētu pieminēt savu darbu Crown Fountain Čikāgā. Tas tapa laikā, kad biju nolēmis atgriezties pie cilvēka tēla. Es filmēju cilvēku portretus – tūkstoš Čikāgas iedzīvotāju. Es atgriezos pie ķermeņa atveidojuma trijās dimensijās un vēlējos iet dziļāk tradicionālo materiālu izmantošanā. Sāku nopietnāk pētīt marmoru, tēraudu, alabastru. Svarīgākos materiālus, kuriem iespējams pieskarties, taču saglabājot konceptuālu pieeju.

Jums ir izteikti starptautiska karjera – Spānija, ASV, Viduseiropa, Skandināvija. Vai izjūtat savas katalāņu saknes?

Tas ir jocīgi, bet es nemāku peldēt. Manā dzimtenē visi lieliski peld, jo mūsu reģions ir pie Vidusjūras. Manai mātei vienmēr ir bijis kauns par to. Tad, kad runāju un mēģinu domāt par dzīvi un pasauli, es arvien vairāk apzinos savu Vidusjūras reģiona izcelsmi. Atkal un atkal pārliecinos, ka manī ir atmiņas par vietu, kurā esmu dzimis.

Iespējams, arī mākslā jūs atkārtojat kādus rakstus, kas ir ārpus jūsu tiešās pieredzes?

Es nezinu, bet ļoti iespējams. Tieši šī iemesla dēļ man patīk vārds "saknes". Jo saknes nenozīmē kādu konkrētu īpašību, tas ir kā izejas punkts, no kura jūs sākat darboties. Redziet, kokam ir stumbrs un zari, sīkie zariņi, lapas un augļi – tas viss tiecas uz augšu, kosmosā. Taču ir nepieciešamas saknes, lai tas viss turētos uz vietas. Man šī vieta ir Vidusjūras reģions.

Varbūt nekorekts jautājums, bet kāda ir jūsu attieksme pret Katalonijas neatkarības centieniem?

Es labprāt atbildu! Ja cilvēki Katalonijā grib būt neatkarīgi, viņiem tādiem jākļūst! Kā var neņemt vērā cilvēku vēlmes? Man tas šķiet atbaidoši. Es nekad neesmu īpaši ticējis robežām un karogiem, bet es ticu cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem jābūt iespējām izlemt, kas un kur viņi vēlas būt. Es to redzu arī savā apkārtnē, vietā, kurā es strādāju, – cilvēkiem ir visi priekšnoteikumi pašiem lemt savu likteni. Mums ir sava valoda un kultūra, mēs vēlamies dzīvot pēc saviem likumiem. Tas nenozīmē, ka pret kādu citu, bet es pilnībā ticu neatkarības idejai. Diemžēl šī ideja ir pakļauta daudzām manipulācijām.

Atgriežoties pie jūsu mākslas – kā tieši top šie apbrīnojamie portreti, kurus redzam Venēcijā?

Kā jau teicu, palīgā nāk tehnoloģijas. Es skenēju cilvēkus, viņu galvas un pēc tam šo materiālu apstrādāju datorā. Tādā veidā es varu veidot formas, kādas vien vēlos. Tad es veidoju modeļus, kuros katra virtuālā līnija ieņem tieši to vietu, kas tai paredzēta. Es uzskatu, ka datora režģim piemīt īpatna harmonija, īpašs skaistums. Ja jūs novirzāties kaut vai par vienu milimetru, ja kaut kas noiet greizi, ir tāda sajūta, it kā būtu sabrucis Visums! Kosmiska katastrofa! Tāpēc es veidoju ļoti precīzus modeļus. Tas prasa tik daudz laika un ilgstošu sagatavošanos.

Jūs attēlojat ļoti jaunas meitenes. Kāpēc gan jūs neizvēlaties mazliet vecākas? Vai tāpēc, ka tad portretos parādītos kaut kāds erotisks zemteksts? Meitenes, kuras jūs portretējat, vēl ir bērni, tāpēc šādas asociācijas ir izslēgtas.

Nē, nē, daudz konceptuālāk! Es vienmēr esmu domājis par tradīcijām, pagātni, atmiņām. Par mirkli, kas ir pirms nākotnes. Tā varbūt ir tikai nejaušība, bet skaista nejaušība, kas tūlīt pagaisīs. Man vienmēr ir paticis fotografēt portretus, izvēloties modeles vecumā no deviņiem līdz četrpadsmit gadiem. Šajos attēlos izpaužas skaistums, kas ir gaistošs, meitenes ir pieaugšanas procesā. Viss mainās.

Šajā izstādē centrālajā darbā ir attēlota meitene, kuru es ievēroju Barselonā, netālu no savas darbnīcas, kādā ķīniešu ģimenē pirms deviņiem gadiem. Faktiski šādas meitenes vairs nav – protams, konkrētā persona ir, un viņai klājas labi, bet viņas izskats ir mainījies. Man tas patīk, jo, kad mēs kļūstam vecāki, mēs vairāk vai mazāk stabilizējamies, izveidojas personība. Mūsu ķermenis vairs tik ļoti nemainās. Taču paskatieties uz šo meiteni! Viņa tāda ir bijusi tikai īsu laiku.

(Šajā brīdī mūsu sarunu pārtrauc Sandžordžo Madžores bazilikas abats, kurš kādu laiku sarunājas ar mākslinieku. Bazilika katrā biennālē pati izvēlas uzaicināmo mākslinieku, šoreiz sadarbībā ar Jorkšīras skulptūru parku. Iepriekš tie ir bijuši Anišs Kapūrs un Marks Kvinns. Preses sekretāre man atgādina, ka intervijas laiks ir ierobežots – V. V.)

Daudzi jūsu darbi ir izstādīti zem klajas debess, brīvā dabā, publiskās vietās. Vai tas uzliek papildu pienākumus un apgrūtinājumus? Vai šādai mākslai ir jābūt saprotamākai? Ja cilvēkiem nepatīk māksla publiskajā telpā, vai tas rada problēmas?

Nedomāju vis…

Tomēr māksla un skatītāji sabiedriskās vietās vairāk mijiedarbojas?

Jā, tas ir daudz precīzāk. Redziet, jums nevajag jautāt cilvēkiem, ko viņi grib, jums vienkārši jāpiedāvā skaistums. Skaistums ir tik nozīmīgs koncepts! Jūs esat ievērojis, ka tas pašlaik, iespējams, nav uzmanības centrā. Māksliniekam tas ir galvenais jautājums – kā atgriezt skaistumu cilvēku dzīvē vai iepazīstināt ar to. Skaistums ir koncepts, kuru cilvēki varbūt nespēj izskaidrot, bet var atpazīt. Viņiem piemīt spēja pazīt smaržas, vai ne?

Man nav nekas pret mākslas telpām, bet man patīk noteikts līdzsvars ar publisko vidi. Galu galā jebkura telpa ir publiska – galerija vai muzejs. Šobrīd mēs esam baznīcā, kurā var ienākt jebkurš. Man ir īpaša attieksme pret ūdeni – tā ir visatvērtākā telpa. Ūdens ir visapkārt pasaulei. Šodien tas ir šeit, vakar varbūt bija manā vai jūsu valstī, es nezinu… Tas plūst, izgaro, nolīst. Ir jāmaina publiskās telpas izpratne – cilvēki domā, ka tā ir dārzi un parki. Nē, publiskā telpa ir mums visapkārt.

Žaume Plensa
Izstāde Kopā/Together Sandžordžo Madžores baznīcā Venēcijā līdz 22.XI
jaumeplensa.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja