Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Mammu, es par tevi nerakstu! Intervija ar rakstnieci Daci Rukšāni

"Teicu, ka esmu gatava atmaksāt avansu, jo romānu nevaru uzrakstīt, tas nenāk," rakstniece Dace Rukšāne romānu Krieva āda rakstījusi vairākus gadus.

Vitālija āda ir viegli iedegusi, samtaini gluda, un tā smaržo pēc vaskotiem zābakiem, zirga kakla un tabakas. Tā smaržo tik līdzīgi manām Chanel smaržām Cuir de Russie – Krievijas āda. Krieva āda. Mans krievs – tā skan liktenīgi mīlošās Emīlijas iekšējais monologs Daces Rukšānes romānā Krieva āda (Dienas grāmata). Stāvot pie spoguļa un ieberzējot kakla bedrītē pāris pilienu smaržu, viņas skatiens sastopas ar meitas acīm. Viņa zina, ka tas ir skatiens, kas biedē jebkuru bērnu, – "Mamm, ieej ezerā un atsvaidzinies, tās smaržas tev nedara labu" –, bet Emīlija tur neko nevar padarīt…

Kvēlas mīlas slāpēs izdvestā frāze "mans krievs" šķiet neiedomājama Liepājā XX gadsimta 50.–60. gados latviešu vidē, kur vairākums meitēnu uzauguši, vecmammām kuļot bubertu un dziedot dziesmiņas par to "utaino sišanu". Dace Rukšāne blīvi savītos mātes un meitas monologos tieši par to raksta – par šo neiespējamo ačgārno realitāti, kura kādam ir vienīgā īstā.

"Daces Rukšānes vārds pirms dažiem gadiem latviešu literatūras "sieviešu galā" burbuļoja un kūpēja kā ūdenī iemests sausā ledus gabals, piesaistīdams uzmanību ar košu tēlu un nekautrīgu izturēšanos gan romānu lappusēs, gan laikrakstu slejās," žurnālā Karogs 2007. gada aprīļa numurā, atsaucoties uz rakstnieces pirmajiem romāniem Romāniņš (2002), Beatrises gultas stāsti (2002) un Kāpēc tu raudāji? (2003) vērtēja Austra Gaigala. Krieva āda nešaubīgi ir kaut kas daudz vairāk par "ūdenī iemestu sausā ledus gabalu" sieviešu galā.

Šķiet, lai sāktu rakstīt romānu, ir jābūt ļoti nopietnai idejai, un sīkstai mērķtiecībai, lai to novestu līdz galam. Stāstam varbūt pietiktu ar mazāku impulsu. Vai tā ir?

Jā, stāstam pietiek ar kaut ko mazāku. Ne velti šim romānam briedu sešus vai septiņus gadus. Viss sākās ar XX gadsimta sēriju. Gundega Repše divpadsmit rakstnieces bija uzaicinājusi rakstīt stāstus, ko apkopoja grāmatā Mēs. XX gadsimts (Dienas grāmata, 2011). Katrai bija jāraksta par noteiktu laika periodu. Man iekrita Hruščova laiks. Jau toreiz stāstam savācu ļoti daudz informācijas. Gāju uz bibliotēkām, braucu uz Liepāju intervēt cilvēkus, jo zināju, ka rakstīšu par Liepāju. Daudz runājos ar mammu, kura nāk no Liepājas puses. Tad sāku lasīt Hruščova biogrāfiju, jo likās, ka man jāzina, kāds cilvēks viņš bijis. No Hruščova biogrāfijas nonācu līdz Staļina biogrāfijai. Milzīgi ķieģeļi. Lasīju tādas un šitādas grāmatas. Izdevniecībā Neputns tieši bija iznācis zinātnisks pētījums par mūziku šajā laikā. Lasīju arī to. Skatījos, kā ir mainījušies ielu nosaukumi. Vilku visu kopā un pētīju, ko tajā laikā Liepājā ražoja un ko – ne, kurā laikā kuras mājas cēla. Stāstā bija ieguldīts ļoti liels darbs, bet pats iznāca neliels. Kad sākās romānu sērija, bija paredzēts, ka rakstīšu tieši par Hruščova laiku. Bet man nebija iekšā, impulss laikam nebija pietiekami spēcīgs, nebija vēl gatavs, un es "nolēcu" no šī projekta. Tad, kad jau bija pienācis termiņš, kad vairs nekur nevarēja atkāpties un viss jau bija pagarināts, manā vietā ielēca Andris Akmentiņš, un mēs tikām pie brīnišķīga romāna Skolotāji, kas varbūt citādi nebūtu tapis. Izdevniecībā Dace Sparāne man jau bija samaksājusi avansu. Teicu, ka esmu gatava atmaksāt, jo romānu nevaru uzrakstīt, tas nenāk. Dace visu laiku teica – nē, es vēl pagaidīšu, tu tik daudz darba esi ieguldījusi, kad tev sanāks, tad sanāks. Sarunājām vienu termiņu, sarunājām otru. Tas bija kaut kad tagad, bet šoreiz izdarīju pusgadu agrāk. 

Jums palaimējies, ka izdevēja, pati būdama rakstošs cilvēks, izturējās ar tik lielu izpratni.

Jā, tā no izdevniecības ir ļoti liela pretimnākšana. Tagad romāns Krieva āda jau ir iznācis otrajā metienā.

Teicāt, ka esat veikusi dziļu izpētes darbu dokumentālajā līmenī. Bet kur ņēmāt emocionālo pieslēgšanos romāna galvenajam psiholoģiskajam konfliktam – latvietes aizliegtajai mīlestībai pret krievu?

Tēma par latviešiem un krieviem ir no manas bērnības. Tas jau ir 15–16 gadu vēlāk, nekā beidzas grāmata. Romāns beidzas 1969. gadā, kad es piedzimu. Kad man bija 16 gadu, es ļoti daudz nodarbojos ar kalnos kāpšanu un arī klinšu kāpšanu. Iemīlējos krievu sportistā. Arī kalnos kāpējā. Tā bija platoniska iemīlēšanās. Man viņš likās dižs kalnu lauva, sabiedrisks, jauks un izpalīdzīgs. Es aizbraucu uz Latviju, bet viņš – uz savu Pēterburgu. Atklāju savai labākajai draudzenei, ka esmu samīlējusies krievā. Viņa pateica, ka vairs ar mani neko kopīgu negrib, pagriezās uz papēža un aizgāja. Draudzenei tas bija pilnīgs tabu, rados bija izsūtītie. Latvieša gods tika turēts ļoti augstu. Man tas bija ļoti liels pārdzīvojums, ka viņa no manis izšķīrās. Vēlāk jau salabām. Ne es aizbraucu pie tā krieva, nekā. Vienreiz tikai aizmuku no mājām uz Pēterburgu.

Spējāt ar draudzeni vēlāk izrunāties?

Nē. Par šo tēmu ar viņu runāt nevarēja. Tas bija diezgan traki. Un tad es padomāju, ka varbūt agrākajos gados varēja būt vēl trakāk. Pamazām jau notiek integrācija, mūsdienās šāds konflikts būtu teju neiespējams.

Jums ir lieliski izdevies parādīt, cik, no vienas puses, šī ar mātes pienu iezīstā instinktīvā nepatika pret krieviem, sauksim to tā, lai neizklausītos pēc naida runas, ir absurda, no otras – cik likumsakarīga un konkrētajā vēsturiskajā situācijā ieaugusi. Jūs frontes līniju novelkat turpat dzīvokli, starp virtuvi, kur mamma sarunājas ar krievu draudzeni, strādnieci no darba, un dzīvojamo istabu, kur meita ar saviem inteliģentajiem latviešu draugiem uz ģitāras strinkšķina nacionāli uzlādētas dziesmas. Kāpēc jūs par to rakstāt tikai tagad, vai ir iestājusies pietiekama laika distance?

Kad rakstīju stāstu, krievu un latviešu konflikts man vēl nebija ienācis prātā. Vēlāk savā dzīves un dvēseles revīzijā atklāju šo punktu, kurā notika kaut kāds dzīves pagrieziens. Ātrāk es to neredzēju.

Vai šodienas sabiedrībā jūs vēl novērojat rusofobiskas izpausmes? Vai jūsu meitu paaudzē vēl pastāv nacionālā spriedze?

Manām meitām – ne, bet viņām ir paziņas, kas joprojām apgalvo, ka krievi ir sliktie. Tas ir ļoti atkarīgs no vecākiem. Tas tomēr vēl ir saglabājies. Es to redzu arī sociālajos tīklos, kad notiek kaut kādi kašķi uz nacionālā pamata, daudzi ir ļoti nacionālistiski noskaņoti vārda sliktākajā nozīmē. Bet arvien retāk. Es, protams, esmu savā burbulī. Kad pabāž degunu laukā, vēl var redzēt to pretstāvēšanu. Manā galvā tas ir izlīdzinājies. Mākslas vidē jau satiekas visas tautības. Arī braukājot pa rakstnieku namiem, ir gadījies satikties. Bet es jau nedzīvoju kaut kādā Zolitūdē… Nezinu, kā ir tur.

Nevilšus radās asociācija ar Noras Ikstenas romānu Mātes piens. Jūs abas rakstāt par sievietēm mātēm, kuru sapņus samīdījis padomju režīms. Jūsu Emīlija sapņoja studēt pie slavena deguna Parīzē, Ikstenas romāna māte – izcili talantīga ginekoloģe – gribēja būt zinātniece, nevis poliklīnikā taisīt abortus… Vai jūs pati arī par to esat iedomājusies?

Par to, ka viņas ir līdzīgas?

Jā.

Es pati par to vispār nedomāju. Kad jau redaktorei bija nodots manuskripts, man teica, ka esot kaut kādas paralēles. Tajā laikā, pēc kara, daudzas spēcīgas sievietes bija spiestas dzīvot vienas un sisties daudz savādāk, nekā tas bija pirms kara vai neatkarības laikā. No tā arī izauga šāds sievietes tipāžs.

Mēdz teikt, ka oficiālā vēsture ir ģenerāļu rakstīta. Vai jūs ar spalvasmāsām tagad esat uzrakstījušas savu, kur svarīgāk par uzvarētu kauju ir dabūt meitai audumu izlaiduma kleitai?

Jā, tāda bija Gundegas Repšes ideja – parasti raksta vīrieši, vēsturnieki, bet šoreiz sarakstīsim sieviešu acīm. Uz lielo projektu tas neaizgāja, šī ideja palika stāstu grāmatā.

Ko jums pastāstīja mamma?

Viņa šajā laikā bija jauna. Grāmatā no viņas ir diezgan daudz, lai gan viņai dzīvē varbūt bija citi izaicinājumi. Viņa dzīvi tvēra vieglāk nekā manas varones, kuras visam pieslēdzas dramatiskāk. Mamma pēc tam lasīja un teica – nu nebija jau man tik traki! Mammu, es par tevi nerakstu! Nevar noliegt, ka rakstot es ļoti daudz domāju par viņu. Romānā ir ienākuši mammas stāsti, bet tad, kad par to runājām, es teicu, ka tas ir grāmatai. Lai nebūtu tā, ka mēs kaut ko izrunājam un es pēc tam – ha, ha, ha – tagad to rakstīšu grāmatā. Laikus brīdināju.

Manuprāt, romānā spilgti esat atklājusi vēl vienu tēmu – cik sievietes ģimenē bieži vien ir vientuļas. Bērnus, pat ja mēģinātu stāstīt, viņu jūtu dzīve drīzāk biedētu un sāpinātu.

Tas, man liekas, ir raksturīgi visās ģimenēs, kurās vecākiem nav pārāk daudz laika bērniem. Tādas privilēģijas, kā veltīt vairākus gadus bērnam, kā tagad lasu jauno māmiņu blogos, mūsu laikā nebija. Mājās varēja sēdēt tikai retais. Bija jāgādā iztika, jātaisa ēdiens, ļoti daudz jārūpējas. Tagad diezgan lielai daļai sabiedrības ir iespēja sēdēt mājās ar bērnu. Es gan nezinu, kas no tiem bērniem izaugs (smejas)!

Atceros savu bērnību – pārsvarā dzīvojos pa upes malu, pa ceļa malu, darījām visādas muļķības. Kas mūs tur pieskatīja? Neviens. Tagad vecāki bērnus daudz vairāk pieskata un vaktē. Kā mēs bērnībā nenositāmies – tas ir tikai brīnums. Peldējāmies Gaujā. Bija vēl viena lieta, ko darījām. Kad atceros, kļūst pilnīgi nelabi. Sagaidījām, kad mašīna piebrauc pēc iespējas tuvāk, un skrējām pāri šosejai. Kurš tuvāk pārskries! Mašīnas pīpināja. Vienreiz gribējām jau mesties, bet šoferis parādīja, ka mašīna brauc no pretējās puses. Es būtu pametusies apakšā.

Romāna sižets un tēlainība gluži prustiski ir uzvērta uz smaržu – atmiņu – ass. No kurienes jums tik nopietnas zināšanas par smaržu pasauli?

Kopš pirms pieciem sešiem gadiem pārvācos dzīvot uz laukiem, man radās hobijs – smaržas. Tas nozīmē, ka tu pēti smaržas, to izcelšanos, bet ne tikai. Pasūti arī dažādus paraudziņus, mācies sasmaržot, sajust visādas notis. Lasi blogus par smaržām, veido savu kolekciju. Smaržu pasaule, kad to atklāj, ir ļoti plaša. Tās nav tikai tās smaržas, ko varam nopirkt lidostā tax-free. Ir dažādas nišas smaržas, mazi nami, kas smaržas ražo pa vienam diviem mililitriem. Es aizrāvos ar šo pasauli ļoti nopietni. Tad, kad uzgāju stāstu, kā tapušas smaržas Krievijas āda/Cuire de Russie, man saslēdzās, kā Koko Šanele bija samīlējusies Krievijas lielkņazā Dmitrijā Pavlovičā Romanovā un veltīja viņam šīs smaržas. Viņiem bija aizliegtā mīlestība. Tas bija spēriens pa pakaļu, ka man beidzot jāsāk ar romānu kaut ko darīt. Uzrakstīju prologu, un man bija skaidrs, ka rakstīšu. Domāju, man tagad būs jānopērk šīs smaržas, lai tās būtu manā kolekcijā.

Vai jums pašai dzīvē arī ir raksturīga smaržu atmiņa?

Jā, oža ir viena no manām stiprākajām maņām. Tas ir brīnišķīgi, bet arī apgrūtinoši, jo jūti visādas smaržas, arī nelabās.

Kura sadzīves smarža jums ir visnepanesamākā?

Nu nezinu… Es uzreiz atceros tualetes būdiņu pieturā pie krievu katedrāles, kur visa kaudzīte ir augšā… Vasarā. Pieauguša cilvēka izkārnījumi. Un arī pūstoša gaļa nav patīkama. Tie visi ir pretīgi aromāti, kas nevienam nepatīk, bet laikam jau vajadzēja kaut ko oriģinālu?

Derēs minētie. Kā pati redzat Krieva ādu līdzšinējo darbu kontekstā?

Šim romānam briedu visilgāk, tāpēc Krieva āda noteikti ir mans vispārdomātākais romāns. Tas ir rakstīts metodiskāk, nevis plēsieniem un rāvieniem. Vienkārši apsēdos un rakstīju. Maza stāstiņa vērts ir tas, kā es tiku pie romāna rakstīšanas. Pagājušajā gadā, kad uzrakstīju Krieva ādu, mums ar vīru bija desmit gadu kāzu jubileja, runājām, ko varētu viens otram dāvināt. Teicu, ka gribētu smuku somiņu. Viņš – somiņu, nopietni? Es teicu – jā, tādu somiņu, par kuru sievietes saka, ka var atstāt saviem mazbērniem un vērtība nenoveco. Vīrs – nu labi… Izstāstīju draudzenei ideju par somiņu, un viņa saka: nu, Dačka, kāda somiņa! Nu ko tu! Aiziesi uz Saeimu, atnāks kāds, nofotografēs tevi, atradīs, cik tā maksā…

Apvilks ar sarkanu.

Apvilks ar sarkanu, pateiks, ka tu dzīvo pāri saviem līdzekļiem un esi ļoti tālu no tautas. Izdomā kaut ko citu! Vīrs arī piebalsoja, un abi "masēja", "masēja"… Tad draudzene teica, izdomā, ko tu gribētu izdarīt, bet kam tev īsti nav iespēju. Es teicu, ka gribu uzrakstīt romānu. Un kas tev vajadzīgs, lai tu to uzrakstītu? Es gribu būt viena! Man vajag laiku un pie jūras. Uzreiz veru vaļā datoru un meklēju viesu namus pie jūras. Un tad es atcerējos, ka savu otro romānu esmu uzrakstījusi, dzīvojot tīklu būdā, kas jau no seniem laikiem bija piemērota dzīvošanai. Teicu vīram – pagaidi, tūlīt atradīšu! Vilku vienkārši pa karti un skatījos, kur iezīmēts kvadrātiņš smiltīs. Man liekas, ka šīs ir tās mājas. Paskatījos māju nosaukumu, kas bija kartē, un meklēju internetā telefonu. Es tur biju bijusi pirms septiņpadsmit gadiem. Sazvanīju saimniekus, viņi teica, ka ir gados un vairāk viesus nepieņem, tikai pazīstamos. Teicu – es jums esmu pazīstama! Es šeit pirms 17 gadiem uzrakstīju romānu. Nu labi, varat atbraukt. Somiņas vietā dabūju uz mēnesi mājiņu pie jūras.

Bieži rakstnieki izvēlas labāk aprobežoties ar emocionālo pārdzīvojumu tēlojumiem, erotisko un seksuālo dzīvi ignorējot, aizbildinādamies, ka grūti atrast apzīmējumus, lai neskanētu klīrīgi vai pornogrāfiski. Jūs spējat par seksu rakstīt dabiski kā par cilvēka dzīves daļu. No kurienes jums šī prasme?

Te varbūt atkal ir mazliet kāds sakars ar krieviem. Kad man bija periods, kad daudz ballējos un staigāju apkārt pa bāriem un krogiem, man ļoti bieži cilvēki teica, ka esmu tā kā krievene. Citi teica – krieviete, kā nu kurš. Prasīju – kāpēc? Tāpēc, ka latviešu sievietes saka – nu jā, nu nē, nu jā, varbūt, nezinu, bet krievietes saka – jā, kad grib, un nē, kad negrib. Es domāju, ka šī attieksme man ir arī literatūrā. "Nēnujā" man dzīvē ir diezgan svešs. No tā varbūt arī tiešā attieksme pret seksa lietām. Visās dzīves jomās. Darba intervijās es arī saku, kā ir. Vajag mani – vajag, nevajag – nevajag. Sākumā noraustījos par to krieveni, bet beigās izrādījās, ka tas bija kompliments. 

Top komentāri

Cita Dace
C
Tā tie deputāti dara, nodarbojas ar visu ko citu, tikai ne tiešiem pienākumiem. Atbildība nekāda.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Vai Rukšānei nevajadzētu koncentrēties uz saviem pienākumiem valsts likumdevējorgānā Saeimā nevis nodarboties ar grafomāniju? "KRIEVA ĀDA"? - - - Nez' kā Rukšāne to ir domājusi: "russkaja koža" vai "russkaja škura"??? Savukārt, franču "CUIR" attiecas uz ādas izstrādājumiem, respektīvi, apstrādātu DZĪVNIEKA ādu. Tikmēr latviešiem āda ir āda. Cilvēka āda; dzīvnieka āda; ādas izstrādājumi. Vienīgi kulinārijā sakām mīļi: cūkas vai zoss cepetis ar kraukšķīgu ĀDIŅU nevis ādu! Ir, par ko aizdomāties, vai ne?
pbums
p
Autoram nav kauns lietot vārdu "rakstniece"?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja